Eh, začeits, pa lielam jā. Pirmās pāris nedēļas vispār bija vāks. Varēju histēriski raudāt ne no kā, murgos viņš man rādījās. Bija traki, jo mīlestība bija liela, pirmās attiecības, dzīvojām jau kopā, plānojām precēties un mazuli un visu, un piepeši vienu dienu - sorry, mazā, tev laiks izvākties. Bet labā ziņa ir tā, ka laiks visu dziedē. Super banāli, bet patiesi. No sākuma liekas, ka tās sāpes nekad nebeigsies, ka nekad neaizmirsīsi un mūžīgi paliksi vecmeita, nekad nespēsi nevienu iemīlēt - bet tas ir dabiski un ar laiku pāriet un aizmirstas. Man daudz palīdzēja kontaktēšanās ar draugiem un ģimeni, tai laikā daudz ceļoju, centos sevi iegrūst jaunās, nezināmās situācijās un nodarbēs. Tas laiks īstenībā bija ļoti vērtīgs.