Cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs, lai tiktu pāri?

iedvesmai- papinkšķēju kādu nedēļu (attiecības bija gandrīz 4 gadi)

varbūt drusku par ātru atguvos, bet nu nav normāli 2gadus raudāt pēc vīrieša.. nu jebkurš psihologs pateikts, ka tas nav normāli (jau uzreiz atvainojos)

Bijām kopā pusgadu ,gruzījos 1 gadu.
Šķiet ,ka tas ir normāli priekš pirmās mīlestības. ;-)

kat
vajadzēja būt otrādi

Attiecības 6 gadi, gruzījos tā pamatīgi kādus 5-6 mēnešus, pēc tam vēl 6 mēnešus biju tāda nekāda. Tad vēl gads, lai saliktu visu pa plauktiņiem un saprastu, ko es gribu un ko man vajag no attiecībām un vīriešiem. Vēl nedaudz vairāk kā gadu biju viena un tad jau bija laiks īstajam. Tagad tusēju kāzu beztēmā. :-D

Lol, izskatās, ka jau esmu komentējusi šo pašu diskusiju :-D Tā iet, ka ceļ aizvēsturiskus topikus augšā :-D

katra
tā pamatīgi ir kā- raudāt katru dienu?

Eh, začeits, pa lielam jā. Pirmās pāris nedēļas vispār bija vāks. Varēju histēriski raudāt ne no kā, murgos viņš man rādījās. Bija traki, jo mīlestība bija liela, pirmās attiecības, dzīvojām jau kopā, plānojām precēties un mazuli un visu, un piepeši vienu dienu - sorry, mazā, tev laiks izvākties. Bet labā ziņa ir tā, ka laiks visu dziedē. Super banāli, bet patiesi. No sākuma liekas, ka tās sāpes nekad nebeigsies, ka nekad neaizmirsīsi un mūžīgi paliksi vecmeita, nekad nespēsi nevienu iemīlēt - bet tas ir dabiski un ar laiku pāriet un aizmirstas. Man daudz palīdzēja kontaktēšanās ar draugiem un ģimeni, tai laikā daudz ceļoju, centos sevi iegrūst jaunās, nezināmās situācijās un nodarbēs. Tas laiks īstenībā bija ļoti vērtīgs.