Cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs, lai tiktu pāri?

Ar pirmam,kur dzima berns,aptuveni gadus 2..
Ar tagadejam pagajis ir menesis,bet kaa te mineja,ieksheji jutu it ka nekas vel nebutu beidzies,bet ir..un esmu nokritusies svara,no stresa pumpas sametushas,vispar ljoti salauzta juutos..:(

Klotho ārprāc , cik skumji. Nabaga draudzene. Nesaprotu, kāpēc šo lasīju, tādas lietas mani slikti ietekmē vienmēr, jo ļoti bail, ka kas tāds varētu atgadīties ar man tuvu cilvēku.

Bijam kopa 9 gadus... ir kopīgs dēliņs. Nu gluzi aizmirst nav iespējams, kaut ari pagajis vairak ka gads un domaju, ka nekad ari neaizmirsisu, jo sanak satikt katru nedelu, kad dodu bernu.

Kops skirsanas man dzive mainijusies par 180 gradiem un esmu apprecejusies ar citu virieti, bet domas protams atgriezas ari pagatne. Domaju, ka tas ir normali. Lai ari bijusais atgadina loti biezi cik loti mil un grib but kopa, esmu izvelejusies citu cilveku un dzives celu, jo uzskatu, ka atpakal cela nav nekad, vismaz mana gadijuma noteikti ne.

Cik esmu dzirdejusi ir japaiet 2 gadiem lai pienemtu, samierinatos, piedotu un dzivotu talak.
Ir labaki cilveki uz pasaules, lai ari ta sakuma neskiet.

Mīlestība man ir spēcīgs vārds, tādēļ ar to nemētājos un vai esmu kādu patiesi mīlējusi, mani māc šaubas, jo es neesmu nevienu uzskatījusi par īsto un vienīgo, tāpat neesmu vēlējusies ģimeni, bērnus un laulību, esmu ļoti pieķērusies, iemīlējusies, pieradusi pie otra un pārdzīvojusi par to šķiroties, bet mīlējusi - mani māc šaubas.
Pēdējās attiecības no kurām izšķīros man dzīvē ļoti daudz ko deva, apziņu par daudzām lietām, un tas ka izšķīrāmies bija ļoti labi, jo mainījās ļoti daudz kas manā dzīvē uz pozitīvo pusi, es domāju tādu vērtību un apziņas ziņā. Tādēļ man nav bijis vajadzība pārdzīvot mēnešiem, vienkārši bijis sāpīgi zaudēt labu draugu, tas arī viss...

Man bija vajadzīgs apmēram gads, bet tas tāpēc, ka ne tikai šķiršanās, bet kaut kāda personības krīze, dzīves un vērtību pārvērtēšana man bija. Kā arī, protams, pielāgošanās jaunajām pārmaiņām, dzīves apstākļiem. Pašapziņa, protams, bija iemīta dziļi, dziļi zemē, kamēr savācos, laiciņš pagāja.
Domāju, ka personībā ļoti stipriem cilvēkiem, kā tas varētu būt Dellicious gadījumā, tiešām notiek tā, ka pakrīti, piecelies, sakārto kroni un dodies tālāk :)

Man nav bijis tādu ilglaicīgu attiecību daudzu gadu garumā, bet, ja būtu, tad droši vien pārdzīvotu ilgi. Kad beidzās nopietnākās attiecības, kas man bija (kādus 2-3 gadus ilgas), pārdzīvoju ļoti, likās, ka nekad vairs nevienu nemīlēšu, bet pagāja labi ja mēnesis un bija kaut kāds klikšķis un es sāku dzīvot un priecāties, visas skumjas kaut kur pagaisa.

Man laikam nesāpēja nemaz, jo es biju tā, kas aizgāja no 6 gadus ilgām attiecībām, tā vienkārši vienā dienā sakravāju mantas, pateicu atā un aizgāju. Zinu,ka sāpināju viņu, jutos nedaudz vainīga, jo viņš lika par sevi manīt un solīja visu to, ko pirms tam bija noliedzis, bet man bija vienalga. Es jutos brīva un beidzot laimīga. Sapratu to, ka es tā īsti viņu nekad pa īsto neesmu mīlējusi, pieķeršanās, pieradums - jā, bet lielā mīla nebija. Varu mierīgi paiet garām, redzēt uz ielas vai sazin kur un man ir nulle emociju, jo tās sāpēs, ko piedzīvoju bija daudz stiprākas par labajiem mirkļiem, tāpēc esmu viņam pateicīga par to, ka iemācīja man sevi mīlēt un saprast, ka uz pasaules ir vīrieši, kuri mani cienīs, ne tikai rupji izturēsies un pacels roku, kad sagribās.
Pateicoties viņam, es zinu, ko nozīmē mīlestība, jo satiku vīrieti, par kuru esmu gatava celties un krist, kuru es mīlu līdz bezgalībai un tālāk.

Visa pieredze, lai cik sāpīga tā arī nebūtu, tomēr ir pieredze. Tās attiecības mani padarīja par to, kas esmu tagad.

Vienreiz sanāca izšķirties tā teikt ar " pirmo mīlestību " . Katru nakti raudāju, vasarā gulēju pie atvērta loga, jo tas atgādināja viņu, mūsu naksnīgās pastaigas, utt. Bija diezgan smagi. Laikam pagāja 3 gadi līdz vairs nejutu tās sāpes. Bet tas cilvēks bija mainījies, nejauks utt. Un kad beidzot es iepazinos ar cilvēku, kas iepatikās, sākām veidot attiecības, un tad viņš uzradās - ar sms un zvaniem, kad mēs visu vēl varam labot un būt kopā pēc 3 gadu pauzes. Un tad es sapratu viņa nodomus - viņš jau bija informēts, ka beidzot esmu aizmirsusi viņu un atradusi labāku - gribējis izjaukt. Kopš tā brīža nedomāju, neatbildu uz viņa vēstulēm. Šad tad tik iedomājos, kā es varēju būt tāda muļķe un izniekoju 3 gadus savas dzīves, ko es varēju izbaudīt, nevis raudāt spilvenā :D

Iepriekšējās attiecībās nebija gluži tā, ka mani pameta, mēs drīzāk vienojāmies par šķiršanos.. Pārdzīvoju dažas nedēļas. Jo attiecības gāja uz beigām jau pēdējos mēnešus, kad bijām kopā, tajā laikā jau paspēju gandrīz tikt tam pāri, rezultātā abi beigās nonācām pie secinājuma, ka jāšķiras. Man atvērās acis, tāpēc pārāk nepārdzīvoju, jo attiecību laikā man bija rozā brilles visu laiku, labi, ka tās brilles nokrita :D Ar bijušo tagad uzturam labas attiecības, ik pa laikam sazinamies (tagad jau retāk), satiekamies pa retam, man nav pilnīgi nekādas emocijas pret viņu, sajūtas tādas, it kā mēs būtu seni draugi, arī tagadējam draugam ar viņu ir labas attiecības.

Jā nu man savās ņuņņēšanās labāk laikam neizpausties :D
Bet ja tā paskatās, palasa, vispār traki, ja jāzaudē sava mūža mīlestība, jāšķir ģimene un pēc tam vēl vairāki gadi jāpārdzīvo. Faktiski vairākus gadus vari vienkārši izsvītrot no savas dzīves. Un ja vēl tie gadās precību gadi... Kad atgūsties, jau pāri trīstesmit, vilciens aizgājis. Un viss, kas tev paliek no jaunības, ir sāpes gadu garumā un atmiņas, kas arī sāp.
Tiešām ļoti paveicies tām, kas ir kopā ar saviem mīļotajiem un kas nav piedzīvojušas šķiršanos no viņiem.

Lai arī tajā laikā sapratu, ka ir rutīna un neliels apjukums, bet pameta 12.kl. divas dienas pirms pirmā eksāmena. Vot tas bija cūciski un ļoti sāpīgi (kopumā, ne tas, ka ex). No tās dienas pagāja 2 gadi, līdz bija sadzijis viss. Vēl gadu blandījos un mēģināju dzēst rētas ar citiem pagaidu čaļiem, bet tagad jau gads ar kapeikām kā esmu saderinājusies un laimīga.
Pat bija samērā vienalga, ka viņam jauna beibe.

2 gadi

Biju domājusi - līdz vienaldzības līmenim 3 gadi pagāja.
Bet, kā Marīī saka, pilnīgi izdzēst no atmiņas nevar. Man vismaz labi, ka mēģinot salikt viņa seju domās, nesanāk - ļoti miglains attēls.

2 gadus pēc šķiršanās sāku justies normāli. Mīlēju no visas sirds....ir pagājuši 3,5 gadi, bet joprojām no sirds nav izmests....

Jā nu šie teksti nudien neiedvesmo, meitenes. Iedomājoties, ka viņš tagad uz mūžu paliks manā sirdī... ou faak! Es gribu piedzimt no jauna :D

Jā nu šie teksti nudien neiedvesmo, meitenes

Gribi iedvesmošu ??? Starp exi un nu jau savu vīru biju brīva precīzi 5 dienas!!! Tieši tik ilgi arī pārdzīvoju- 5 dienas neēdu un negulēju!!! :D


Bet par to aizmiršanu- nu ko ar to saprot??? Sāpēt vairs nesāp neveinas ibiušās attiecības, bet aizmirst (nu tā kā amnežija) īsti jau nevar!! tas vnk ir4 dzīves posms pagātnē- tāpat kā bērnudārzs, vidusskola u.t.t. Tās ir lietas, kas ar tevi notikušas. Ar laiku tikai mainās emocionālais fonas, kā to visu atcerās!!!

Biju attiecībās 5 gadus, lai tiktu pāri bija vajadzīgi 2 gadi ar astīti.

Apmēram 3 gadi.

Jā nu šie teksti nudien neiedvesmo, meitenes. Iedomājoties, ka viņš tagad uz mūžu paliks manā sirdī... ou faak! Es gribu piedzimt no jauna

Cassandra,
Tas vai vai viņš paliks vai nepaliks sirdī ļoti lielā mērā ir atkarīgs no Tevis pašas ;) Var strādāt pie domāšanas un "palaist vaļā" un pēc kāda laiciņa tapt laimīgākai kā jebkad iepriekš, bet var arī visu dzīvi nodzīvot ar "smeldzi sirdī". Katra paša izvēle.

Pāris mēneši. Tad iepazinos ar savu tagadējo draugu, tobrīd riktīgi sačomojāmies , viņš mani uzmundrināja, cik n-tās reizes izraudājos viņam uz pleca, lēnām draudzība pārtapa jūtās un nu - laimīgi kopā. :)