Cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs, lai tiktu pāri?

Ļoti ilgs laiks, ~2 gadi

Pirmie mēneši vispār briesmīgi. Raudāju katru dienu. Un ja kaut kur veikalā, transportā sāka skanēt kāda mūsu īpašā dziesma..

Ikreiz ieraugot viņu online salecās sirds un sāka svīst rokas, likās ja nu viņš tagad raksta man, ja nu pateikts kko labu..

Diemžēl arī lūdzos pāris reižu pārdomāt visu, pamēģināt vēlreiz. Jo esmu cilvēks, kas nesaprot - kā var pamest kādu, ar ko esi bijsi kopā, tikai lai varētu pamīcīties ar jaunu veceni, vai tad tā ir dzīves jēga? kvantitāte?
(Labākais bija tas, ka viņiem viss izjuka pēc pusotra mēneša) :D

Tai meitenei un visām citām, kas zin ,ka puisim ir draudzene, bet turpina kārties kaklā - novēlu apprecēt mīļoto vīrieti, sadzemdēt bērnus un lai tā notiek arī ar viņām - lai atnāk kāda, ar ko vīrs nokrāps un aizies :) :*

Es pati nevarētu atņemt citai vīrieti, jo ja viņš padodās citai, tas atkārtosies arī mūsu attiecībās.

Noteikti iesaku atrast kādu hobiju. Varbūt sports, labi var izlādēties, būsi arī skaistāka, slaidāka? Nedēļas nogalēs nesēdi mājās, ej kaut kur ar draugiem. Vislabākais, kā aizmirst pilnībā ir ielaist dzīvē jaunu cilvēku. Kad satiksi kādu, pret ko būs jūtas, ar laiku ex paliks maznozīmīgs

oho Dellicious, baigais malacis esi.

Jā, es tiku pamesta no mana sapņu vīrieša,ar kuru bija izplānots viss uz priekšu, sākot ar mājas iegādi, suni un bērniem! Un viss no viņa puses, Malacis, mācēja pa ausīm braukt. Un es protams kā losene noticēju, jo likās ka beidzot ir īstais. Godīgi- pagājis tulīt būs gads un es joprojām esmu bēdīga par to ( lai arī esmu mēģinājusi izveidot jaunas attiecības). Par šo vīrieti tiešām ar visām četrām varēju apgalvot ka mīlu līdz galam un drusku vairāk. Kontakta nav vispār vairs nekāda, bet apzinos, ka ja viņš atnāktu atpakaļ es kā lupata paklātos apakšā ( es apzinos, ka tas ir zemiski), bet es savu mugurkaulu laikam esmu izkakajusi kādā podā un tagad jāiet rakāties pa kanalizāciju, lai atgūtu to atpakal.
Laiks dziedē visu.

Cik ilgas attiecības jums ir bijušas tās, kuras pārdzīvojat gadiem ilgi?

3 ar pus gadi + vel apmēram gads ko iepriekš kopā pavadījām vienkārši iepazīstot viens otru un kopīgos pasākumos dzīvojoties.

Pagaidām rekords ir pusotrs gads.

cassandra Negaidi nemaz,ka tiksi tik viegli pāri,ja visu laiku sēdi un gaudo par savu šķiršanos. Ej dari kaut ko ar savu dzīvi tak.

Manā dzivē ir bijusi viena patiesa mīlestība, siltas atmiņas glabāju vēljoprojām dvēselē par labajiem laikiem. Kopā nekad gan nesaietu ( bija vairākas iespējas. ja ūdens aiztecējis, tad aiztecējis)
Nodzīvojām kopā piecus gadus, ir kopējs bērns, morāli brīva jūtos tikai tagad, kad varu pateikt, ka ir maznozīmīgs ( vienaldzigs nekad nebūs). kopš esam šķirti pagājis apmēram desmit gadi.

Pusotrs gads pret piecu gadu ilgām attiecībām.

Nedomāju, ka ir iespējams pārstāt mīlēt pavisam, to,ko kādreiz dievināji.
Skaļi vārdi, zinu.
Bet es savu ex tāpat atcerēšos ar labu, lai arī mani krāpa daudz un ilgi, nu nekas. Viņš man daudz ko iemācīja.
Viņam pāri tiku tad, kad apprecējos, bet aizmirst? Nekad!

Gads. Bijām ļoti ļoti maz, bet ļoti ļoti saķērusies biju, visi taureņi, trīcošās rokas, ilgu laiku :D Pametu pati, jo šķita, ka zūd interese par mani un visvairāk nevēlējos būt pamesta un pazemota, jo viņš gribēja ņemt pauzi. aizdomīgi pēc tik niecīga laika kopā esot. Pirms tam vēl ilgu laiku sarakstījāmies, pirms sagājām. Drīzāk ne pametu, bet veicām vienošanos par turpmāku draudzību. Un pēc pāris dienām jau netā redzu, ka cita... muļķīgi, bet ilgi sāpēja, jo likās, ka pirmo reizi tik spēcīgas magnētiskas jūtas. pat ieraugot viņu pirmo reiz, zināju, ka viņš noteikti būs mans. :D

Viņam pāri tiku tad, kad apprecējos, bet aizmirst? Nekad!

Ja kādam mērķis pēc šķiršanās ir izdzēst no savas atmiņas konkrētu cilvēku, tad tā ir pilnīgi neiespējama vēlēšanās. Loģiski, ka Tu nevari vienā dienā piecelties un neatcerēties, ko darīji un ar ko kopā aizvadīji pēdējos pāris gadus.
Pilnīgi aizmirst nav iespējams, ja vien nenotiek atmiņas zudums. Vesels cilvēks spēj atcerēties noteiktus savas dzīves notikumus un posmus un tā ir norma.

Jautājums par to, vai bez sāpēm, ļaunuma, vēlmes vainot, peldēšanās nostaļģijā vai citām emocijām spēj to apskatīt kā vienkārši notikušu faktu.
Un bez tā taču var dzīvot, vai ne? Tam nav obligāti vajadzīgas jaunas attiecības (kas nodrošina tikai un vienīgi uzmanības novēršanu no bijušā), tam vajag vienkārši tikt pāri pašam sevī.

Aizmirst es nedomāju kā izdzēst no atmiņas.

Kāda nedēļa bija.

Dellicious, offtopic, bet Tev ir tik atšķirīgs viedoklis un nekur nedzirdēts pat par daudzām tēmām. Ļoti interesanti palasīt.

Pamesta tā īsti esmu tikai vienu reizi, bet tas bija jaunībā 17 gadi, rozā brilles, bet čalis pilnīgs apkārt laidējs. Pat attiecības īsti nopietnas nebija, tāpēc šo es īsti neskaitu. Pārdzīvoju dažas dienas un tad neilgi pirms 18 satiku pašreizējo puisi.

Nu kopā jau pagājuši 8 gadi. Pa šiem 8 gadiem ir bijuši neilgi šķiršanās periodi. Ja godīgi, manis ierosināti, jo likās, ka no manas puses jūtas ir pazudušas. Vieglāk, protams, iet prom nekā apsēsties un kopīgi rast risinājumus. To bēgšanu skaidroju ar vecumu, man bija 22, 4 gadus kopā, un tad likās, ka jaunība paies to īsti neizbaudot. Bet tad atkal sagājām kopā un visu laiku strādājam pie attiecībām līdz šai dienai. Par vīrieti neesmu ne brīdi šaubījusies, ka varētu krāpt. Nav devis nekādu iemeslu, visa viņa uzmanība ir man un mūsu mājām. Kas būs gājējs, tas aizies!

Nav gadījies, ka mani pamet mana lielā mīlestība. Mīlējusi arī tikai esmu vienreiz. Man liekas, ka, pazīstot sevi, es pārdzīvotu ilgi, vairākus gadus. Kad biju pašķīrusies pēc ilgām attiecībām, tad abiem mums bija citi partneri un daudz bēdāties nesanāca, kaut gan kādus dažus mēnešus ļoti pārdzīvoju, kad sapratu, ka cits mani nespēj tā emocionāli piesaistīt, bet tad jau sagājām kopā atpakaļ. Ar citiem man nekas nesanāca, jo es visur redzēju viņu un visus salīdzināju ar viņu. Es vispār ceru, ka mums izdosies visu dzīvi būt kopā, jo pēc tik ilgiem gadiem kopā ( drīz jau būs 10 ) es vispār nespēju iedomāties, kā varētu sākt jaunas attiecības ar citu cilvēku. Loti ceru, ka man tas nebūs jāpiedzīvo.

Savukārt draudzenei bija attiecības 4 gadus, un puisis vienā jaukā dienā vnk pameta, pateica, ka ir kopā ar citu meiteni. Draudzene mocījās ilgi, manuprāt, 2 gadus. Sākums bija briesmīgs, viņa bija ļoti atkarīga no puiša. Teiksim tā, tajās attiecībās pilnīgi pazaudējusi sevi,kas, manuprāt,ir ļoti liela kļūda. Bieži sēdēju blakus, bet viņa 5 stundas no vietas runā tikai par viņu, raud, visādas stulbības sāk darīt - fake profilu draugos izveido, raksta viņam, zvana. Uzreiz gribēja atrast nākamo čali, bet, protams, ka no tā nekas nesanāca prātīgs. Pārdzīvoja, tagad ir precējusies un izveidota laimīga ģimene. Bet vienreiz iejautājos par to pirmo čali, viņa patieca, ka nekad viņu neaizmirsīs un ka tā esot viņas pirmā lielā mīlestība. Bet vsp tas bija briesmīgs laiks viņas dzīvē,nometa 15kg no stresa un izskatījās nevesela.

Tāpēc ieteiktu neiesēdēties mājās, bet iet ārā, darīt to, ko attiecībās neatļāvies tik bieži - satikties ar draudzenēm, uzsākt jaunus hobijus, nodarbināt sevi. Atnākot vakarā mājās ja vajag, izrauies, bet otrā dienā galva augšā un ej tālāk!!! Lai izdodās!:)

the_one
;)
Lielos vilcienos visas esam vienādas, mazākos - katram sava bagāžiņa :D

Par tēmu.
Toreiz, kad pameta mani pirmā lielā mīla, tad pus gadu biju tāda kā apdullusi, apātiska. Dēļ citām attiecībām, kurās pat nemīlēju vīrieti, nedēļu nogulēju gultā blenzdama griestos um raudādama nepārstājot. Joprojām nesaprotu kas tas pie velna bija. Es pat negribēju viņu atpakaļ. Nezinu ko es patiesībā tā apraudāju. Tagad nozheloju vispār tās attiecības un to laiku. Visvairāk žēl savas mammas jo viņai noteikti sirds lūza uz mani skatoties.

man vajadzejas 2 gadus,lai ieraugot vinju nebutu nekaadu emociju.nu ir kopa pagajusi 6 gadi un 5 gadus esmu jaunas attiecibas, tgd ir pavisam citads sakuma domaju ka meklesu kko lidzigu bijusama, bet beigas sapratu ka tagadejais ir tiesi tads par ko es kadreiz esmu sapnjojusi gan garuma zinja gan auguma zinja, bijusais pilniba nebija mans tips, bet laikam tpc ka pirmas nopietnas attiecibas tpc bija tik sapigi, Ex pa reizei ieraugu neta, pastos bildes vnk interese ka vinjam iet, bet vai uz ielas ieraugot sveicinatu, nu es nez, bet vins tpt tgd arzemes. mani pameta jo vinja bijusi bija aizbraukusi prom un sim zvanija un stastija nja njemoties ar negheriem, vins vnk pa to laiku mani izmantoja,kad si atbrauca sagaja atkal kopa bet pec kada gada vai diviem tpt izskiras jo vina nonaca cietuma, liktenis atspelejas vina vieta, tgd vinam ir cita meicha. taa kas no cieetuma iznaca aicianja draugos, gribeja baigi sadraudzetis, bet vinja ir tada maita ka negribeju tontaktus ar vinjas, visticamak, vinai draugu nebija pec cietuma tpc stbrauca uz latviju, bet nu gan jau pa gadu bus atradusi kadus draugus, jo pasniedz zumbu

Vissmagāk ir gājis man personīgi divās attiecības, vienas ,kuras ilga divus gadus un pēc tam sākās tādi murgi,ka tās pārdzīvoju iekšeji gadu. Daudz tika tām ziedots,atdots,būvēts.
Otras, no kurām izšķiros ,pirms 10mēnešiem,laika tā. Nebija pārāk ilgas attiecības, bet tur bija cits stāsts, es vēlejos to cilvēku pamest, jo jutos nelaimīga/piekabe, kad es to gribēju izdarīt viņš to pavērsa citadākā gaismā un es nespēju, jo uzskatīju,ka esmu atbildīga par saviem vārdiem un darbiem. Centos vērst pa labu, bet beigu beigās viņš pamatīgi sāpināja mani. Viena dienā neko nepaskaidrojot, sadragājot mani,ka neko nepaskaidrojis , dzīvoja talāk, pats ļaunākais bija tad,ka šis cilvēks ,man bija jāredz ,katru dienu.

Bet sakarā ar visu šo, piekritīšu,ka pa visam nevar aizmirst. Bet tas ir kā viens no daudziem mīlestības stāstiem, kuriem reiz pienāk beigas(labas/sliktas). Mēs nevaram šo stāstu pārlasīt vairākas reizes ,ja vēlamies dzīvot tālak un nevaram tver to pārak dziļi sevī. Mums tas ir jāizlasa līdz galam un jānoliek savas dzīves plauktā ,kā notikums.

Pfu...pfu..pfu- neesmu piedzīvojusi šķiršanos ar cilvēku, ko patiešām mīlētu, tāpēc nemāku atbildēt, bet varu pastāstīt cik skumji iet draudzenei- ar puisi bija kopā 4 gadus- likās fantastiskas attiecības līdz puisis kādu vakaru pazvanīja pateica, ka viss beidzies, tajā pašā vakarā viņš iekļuva avārijā braucot ar motociklu (nebija dzēris) un diemžēl nositās. Ir pagājuši 3 ap pus gadi- draudzene vēlaizvien pat dzīvokļa koridorī ir atstajusi visus viņa apavus- laiks it kā dziedējot, bet man izskatās tieši otrādāk- ar katru dienu viņa paliek plānāka un pelēkāka un drūmāka. skumji