1. Tā ir bijis reti. Pirms šībrīža attiecībām nekad neesmu jutusies vientuļa, jo, godīgi sakot, ikdiena bez drauga ir pat baudāma, lai gan, kurai sievietei gan negribas, lai kāds viņu apčubina?
2. Uz ielas pavada ar acu skatieniem, toties autobusos, it īpaši vakaros, bieži vien ir kāds jauneklis, kas uzrunā, vēlas iepazīties. Bija pat viens gadījums, kad uzdāvināja man rozes, bija ievērojis, ka vienmēr braucu ar autobusu, kas toreiz brauca 21:20. Un, redz, pēc viņa ''pamatojuma'', kādēļ biju pelnījusi ziedus, tādēļ, ka ik vakaru man esot skumjas acis. Lai gan tas visticamāk bija no noguruma... :D
3. Esmu ievērojusi, ka tas, kā tu sevi noskaņo un kā tu izskaties izejot no mājas atspoguļojas tajā, kā tevi redz citi. Protams, ja sieviete ir skaista/simpātiska, tad vīrietis viņu ievēros, bet ne vienmēr uzrunās, jo letiņi pēc tautas ir nīgri, savā ziņā pat kautrīgi.
4. Tas ir normāli, jo mēdiji to ir ieskalojuši vīriešiem smadzenēs. Viss vīrieša iedomātais sievietes ''ideāls'' ir uzburta butaforija. Protams, ir vīrieši, kas tieksies pēc tā sava izdomātā tēla, bet man šķiet, ka tas aktuālāk ir tīņa vecuma paaudzei, nenobriedušiem puikām. Ja vien meitene nav, es atvainojos, drāžama, ar sevi apmāta lelle bez funkcionējošām smadzenēm, tad nekas tur nesanāks. Nu, jebkurā gadījumā, manā paziņu lokā tādu vīriešu nav.
5. Tā kā vienai pabūt sanāk salīdzinoši reti, tad tos brīžus es izbaudu, veltu laiku tikai sev, palutinu sevi. Vientuļa nejustos arī tad, ja šobrīd man nebūtu attiecības, jo tajā laika posmā tu vari visu laiku veltīt sev, pilnveidot sevi un izklaidēties bez jebkādiem nosacījumiem.