1) Hmm, kā Tu to domāji? Viena esmu jau pusgadu, par uzmanības apliecinājumiem it kā sūdzēties nevaru, bet nekas nopietns nav bijis. Arī pati neesmu ieinteresēta.
2)Ziemā, kad esmu satuntulējusies un steidzos, nē :D Bet vasarā, jā. Vienīgais, ko nevaru ciest - svilpšanu utml. izdarības. Tad gan gribās vidējo pirkstu parādīt.
3) Jā, iespējams. Man ļoti draugi un tuvi cilvēki, kuri zin, kāda es patiesībā esmu, ir teikuši, ka no malas izskatos ļoti iedomīga un nepieejama. Nezinu gan vai tā ir, bet sava daļa taisnības, iespējams, tajā visā ir, jo apzinos, ka nesmaidu visiem, ja man kāds nepatīk, izturos atturīgi. Par tām iekšējām sajūtām runājot, domāju, ka nepazīstami cilvēki to ievēro tad, ja viņi neteiksim, ka specializējas tajā, bet kaut ko saprot no psiholoģijas un tādām lietām. Bet savādāk tikai tuvie cilvēki to spēj pateikt. Jebkurā gadījumā vīrietis simpātisku sievieti necentīsies uzrunāt. Pirmkārt, iespējams, ir aizņemts un nejūt pēc tā vajadzību. Otrkārt, varbūt viņš ir kautrīgs. Treškārt, es pati necenšos uzrunāt visus simpātiskos vīriešus, jo neredzu tam jēgu :D Tas ir tāpat kā pludmalē, es novērtēju cilvēkus, padomāju pie sevis vai pasaku draudzenēm - re, kāds smuks puisis, - bet tāpēc jau neskrienu runāt ar viņu :D
4) Nezinu nevienu puisi, kuram būtu tādi standarti. Arī man pašai tādu nav. Es domāju, ka cilvēks iepatikties arī tad, ja nebūs īstā matu krāsa vai krūšu izmērs, bet jauks un atvērts raksturs. Ja kāds iepatīkas, sirdij nepavēlēsi, kaut galvā sapratīsi, ka šitā matu krāsa ir garām :D Un tiem, kuriem ir tādi stingri standarti, manuprāt, ir diezgan smagi, atklājot, ka arī ideālā sieviete vai vīrietis var būt pilnīgi garām visās citās jomās :D Īsts vīrietis nemeklēs skaistāku vai gudrāku, viņam sava sieviete būs visskaistākā un gudrākā.
5) Atkarīgs no tā, kāds bijis puisis un attiecības no kurām šķīros. Ir bijis, kad pēc šķiršanās svinu dzīvi, to, ka esmu viena, priecājos bez gala. Bet tagad ir tā, ka es nevaru teikt, ka esmu šos mēnešus izbaudījusi. Puse no tā ir bijis pilnīgs murgs, ko vispār negribu atcerēties. Tagad palēnām sāku justies kā cilvēks, varbūt esmu dīvaina, bet es nevaru justies laimīga bez vīrieša. Nav runa par to, ka es būtu atkarīga no attiecībām, nē. Tagad, esot brīva, es daru savas lietas, tiekos ar draugiem, izklaidējos, bet iekšā ir tik milzīgs tukšums. Jā, es novērtēju to, ka man ne ar vienu nav jārēķinās, ka nav strīdu, ka varu darīt visu kā vien vēlos.. Bet brīžiem liekas, ka es būtu gatava atdot tik daudz, lai tikai atgūtu viņu. Es negribu vīrieti kā tādu, man nevajag attiecības vienkārši ķeksīša pēc, lai tās būtu, bet es gribu vienu konkrētu vīrieti, kuru esmu pazaudējusi. Un pat draudzeņu sūdzēšanās par saviem puišiem šo vēlmi nespēj nosist, patiesībā tas mani vēl vairāk moka, jo es salīdzinu to kādi ir viņu puiši un domāju - kā man veicās, viņš taču nekad neatļāvās pret mani tā izturēties. Un tad paliek TIK skumji. Un vēl milzīgs mīnuss ir seksa trūkums - vienas nakts sakari nav man un friends with benefits variantu neesmu ne atradusi, ne meklējusi un pat nezinu vai to gribētu. Bet kopumā varu teikt, ka šis laiks ir bijis ļoti vērtīgs tādā ziņā, ka šī situācija ir piespiedusi mani apstāties, padomāt par sevi, par to kāda biju un esmu, kāda vēlos būt un ko vēlos no otra.
2829
