Apkalpojošā sfērā bez krievu valodas zināšanām

Man ar to vienīgā saskarsme bija 15 gadu vecumā, kad skolēnu vasaras darba programmā vienu mēnesi nostrādāju Drogās. Tajā laikā man bija divi gadījumi - viens vecs krievu onkulis nolamāja par stulbu, jo nerunāju krieviski, un vēl viena sieviete pajautāja, vai es zinot, kur dzīvoju. Kad atbildēju ar "Latvijā", viņa kaut kā apklusa. Ar pārējiem viss bija labi.

Par krievu tūristiem runājot, ar viņiem var sazināties arī angļu valodā, kas tomēr skolā tiek mācīta no agrāka vecuma un parasti obligātā kārtā, atšķirībā no krievu. Esmu runājusi ar krievu tūristiem angliski, kad viņi uz ielas pajautā ceļu uz kaut kurieni. Latvija nav nekāda Krievijas province.

Mani bērni bez kādas mācīšanās jau sākumskolas laikā praktiski visu saprata krieviski, lai mājās runājam tikai latviski un krievu draugu arī nebija. Laikam no TV samācijās, tāpat kā angļu valodu. Pie tam bērni visu apguva bez piepūles un dabiski viegli.

Nu, tad varbūt viņi skatās daudz krievu kanālus... Man bērnībā bija līdzīga situācija - mājās runāja latviski, skolā runāja latviski, dzīvoju arī rajonā, kur krievu ir ļoti maz, līdz ar to arī visi pagalma draugi bija latvieši. Tie daži gadi pamatskolā, kad mācījos krievu valodu, neko daudz nedeva, jo skolotāja pieņēma, ka krievu valodu taču tā pavisam nemaz nevar nezināt.
Jau saprātīgākā vecumā nedaudz paskatījos krievu raidījumus un palasīju žurnālus, līdz ar ko saprotu runāto un it īpaši rakstīto, bet pateikt nemāku vispār neko.

Pašlaik strādāju Rīgā, klientu apkalpošanas sfērā, tiesa gan, ne pie kases vai kā tml., bet pārsvarā saziņa sanāk telefoniski. Krievu val. zināšanas man ir minimālas, kā jau te izskanēja- pārsvarā saprotu, ko saka, bet nemāku atbildēt. Kad zvana kāds krievs, atbildu latviski. Kādos 70% gadījumu klients parasti pāriet uz latviešu valodu, vai retāk- pajautā, vai es runāju krieviski un turpina krieviski. Gadījumos, kad galīgi nesaprotu, iedodu klausuli kolēģim, bet tas notiek ļoti reti.
Vienvārdsakot- manas minimālās krievu val. zināšanas nekādus BAIGOS sarežģījumus nerada, reizēm, protams, ir neērti, bet domāju, ka neērti vajadzētu justies tam, kas dzīvojot Latvijā, nemāk latviešu val., nevis man.

Var, pati strādāju apģērbu veikalā pierīgā, mazā, kur klienti bieži prasa palīdzību, ir krievvalodīgie, bet nu pārsvarā ar visiem tāpat runāju latviski, nezinu, nekādu problēmu nav, neērti nejūtos (par ko?) priekšnieki uz to piever acis, jo visādi citādi esmu jauka, laipna un smaidīga :)

Pff-elementāri :D

es krievu valodu nezinu(nu itkā saprotu-bet bail atbildēt-kļudīties)-man nav nekas pret to valodu-skolā galvā vnkārši neiklapējās :D

esmu strādājusi par pārdevēju Ventspili,Liepājā un Rīga-loģiski,ka vairumā ir krievu valoda. vnkārši strādājot par to sfēru, tie vārdi kautkā aizķer.. :)
un nav jau tikai riebīgie cilvēki-kas nezin latviešu valodu-vai tēlo ka nezin :)

es domaju ka tiesam vismaz kaut cik pamatzinasanaam jabut. man ar krievu val nav isti laba, bet nu vienkarsuu sarunu varu izveidot ar nepareizi pielietotam galotnem sad un tad :D

žēl, ka krievvalodīgajiem pietrūkst pelēko smadzeņu šūnu, lai iemācītos vismaz angļu valodu

kad iesāku, krieviski nerunāju praktiski necik. Kaut ko pa lielam sapratu, bet lai pati runātu... Darba devējam, protams stāstīju, ka protu tā un šitā... Galu galā, atkarībā no konkrētās jomas kur strādā, jāzina konkrētie vārdi. Strādājot apģērbu veikalā Tev būs lietderīgi zināt audumu nosaukumus, kafejnīcā - ēdienus un galda piederumus. Un tādā garā. Ar laiku, patiesībā pat diezgan ātri aizies. Es joprojām ar krievu kolēģiem runāju latviski, kamēr ar klientiem - krieviski. Tāpēc vien, ka ar klientiem nepieciešamo vārdu krājumu es pārzinu, bet papļāpāt-par-dajebko vēl ne.