Sveika!
Nu jā.. situācija tāda pasmaga.
Es arī tam gāju cauri. Sāku tievēt puiša dēļ. Tā bija viņa ideja, jo es viņam ļoti iepatikos, bet tomēr viņam visas bijušās modeles, un ar visām bija normāli runāt par svaru, kādas diētas viņām, u.tt., tāpēc viņš arī ar mani par to brīvi runāja. Nu es piekritu, lai gan neticēju. Protams no 62kg nometu uz 48kg, kas jau bija par daudz, līdz ar to sākās visādi ēšanas traucējumi un es viss bija vēl trakāk, kad pieņēmos svarā līdz 66kg! Starp mums sākās milzīgi strīdi. Vienu dienu es vienkārši viņam pateicu, ka tas viss dēļ viņa, ka viņš man milzīgu stresu uzdzen, un atkal milzīgs strīds. Es biju gatava viņu pamest. Beigās viss kaut kā labi beidzās, viņš teica, ka vairs nekad man par svaru nerunās. Tā pēc pusgada viss sāka iet uz labo pusi, es atkal nometu dažus kg, jo es izskatījos vienkārši katastrofiski, viņa radi vispār mani neatpazina, kad biju ar lieko svaru. Es jutos drausmīgi, nemīlēju sevi, un ar draugu tāpēc attiecības bija sliktas.
Es tik daudz mēģināju atkal notievēt, visādas metodes, nekas nestrādāja.
Pirms kāda laika izlēmu vienu reizi notievēt sev! un tikai sev! un viss mainījās, esmu notievējusi sev un jūtos lieliski! Attiecības ir ļoti uzlabojušās. Draugs atzinās, ka viņš neko man neteica par to lieko svaru, bet es nekad nebiju izskatījusies tik slikti, bet nu joprojām mīl mani.
Runājot par tiem vecākiem. Man arī ir drauga mamma, kurai patīk pacienāt ar visādiem gardumiem, paldies dievam viņa ir par labu augumu, bet normas robežās, tomēr uzskata, ka jāēd viss lai notievētu. es tomēr tā neuzskatu, arī esmu izslēgusi dažus ēdienus no ēdienkartes, un ēdu noteiktos laikos.
Nu tagad viņa zin, ka es tievēju, jo draugs viņai atklāti pateica, tāpēc vairs neuzbāžas.
Bet pie drauga vecvecākiem, kuri nesaprastu un kuri arī ļoti jūtīgi ja atsaka, es vienkārši saku ''vai, atvainojiet, es esmu ļoti labi paēdusi, nākamreiz noteikti pagaršošu'' vai pat vienreiz sameloju ''biju pie ārsta, man ar veselību problēma, izslēdza dažus ēdienus no ēdienkartes, pagaidām nevaru šo atļauties''.
Saviem vecākiem dažreiz arī sameloju, jo viņi redz, ka tievēju un nav īpaši apmierināti, it īpaši tēvs, jo abi piedzīvoja to laiku, kad biju gandrīz anoreksiķe, un neko neēdu. Es viņiem saku ''šausmas, es tā pārēdos, nē paldies'' vēl paglaudu vēderu vai arī ''Mēs ar draugu bijām uz picēriju pārēdāmies picu un saldo'' vai ''bijām ēst makdonaldā, bija tik garšīgi, tagad sāp vēders''.
Nu tā, daži piemēri, kā samelot. Es neesmu par melošanu, bet ja runa iet par figūru, es labāk nedaudz pameloju.
Un ar draugu labāk parunā. Pasaki, lai viņš tevi aizstāv. Mans draugs bieži savai vecmammai uzbļauj vai mammai ''viņa teica, ka negrib un viss, viņa jau paēda!'' Un bieži palīdz man samelot vecākiem, kad saku, ka bijām makdonaldā, viņš pamāj ar galvu.
Un draugam nebļauj virsū, bet paskaidro, ka tu ļoti vēlies notievēt, un ka tas nav viegli, ka būtu jauki ja viņš vecākiem pateiktu, ka tu neēd jo jau labi paēdi, vai kaut kā tamlīdzīgi.
129
