Jā, man ir tieši tik garlaicīgi, kā izskatās. Un šo es rakstu vairāk tām meitenēm, kas tiešām spēj iedomāties, ka cilvēks nespēj būt monogāma radība, nekā autoram, kura "citāts" no žurnāla, kura izdošanas datumu viņš mums atsakās atklāt, ir vairāk pilns ar kļūdām, kā piektklasnieka sacerējums.
Jautājums tiešām diskutējams, jo dabā pastāv dzīvnieku sugas, kas ir monogāmas. Kā pirmie piemēri nāk prātā vilki un gulbji, ja pameklētu googlē, gan atrastu vēl.
Tāpat šaubas par cilvēka poligāmiju rada vēsturiski aspekti - alu laikmetā cilvēki bija monogāmi, lai gan tie nu galīgi nebija tie laiki, kad cilvēks būtu domājis par ģimeni no ētiskā viedokļa. Taču vīrietim alā bija viena sieviete, kurai viņš nesa mamutu un kura viņam to gatavoja un audzināja viņa bērnus. Ja paskatāmies uz "neattīstītajām" ciltīm Āfrikā un citur pasaulē, arī tajās poligāmija nav norma.
Arī senajām attīstītajām kultūrām, kā Maiji, Acteki utt, poligāmijas nebija. Viņi savu "sugu" uzturēja tīru ar mūsdienām nepieņemamām metodēm - ja bērnam tika konstatēta kroplība, tas tika nogalināts, jo šādi gēni sugas turpināšanai nebija derīgi.
Kā viens no redzamākajiem cilvēces poligāmijas posta rezultātiem, parasti tiek minēta Senā Roma. Šo vareno impēriju pie iznīcības noveda tieši izvirtība un tāds dzīvesveids, kādu šīs tēmas autors vēlas pasludināt par normālu.
Vēl viena nianse, kas liek apšaubīt cilvēka poligāmju ir tas, ka, neskatoties uz to, ka savu uzvedību vīrietis cenšas attaisnot ar poligāmiju dabā, poligāmija no sievietes puses viņam nav pieņemama. Iespējams, es kaut ko nezinu, taču nespēju atcerēties nevienu dzīvnieku sugu, kurā viens dzimums būtu monogāms, bet otrs poligāms. Labojiet mani, ja kļūdos, taču labojumus pieņemu tikai ar norādēm uz zinātniskas izcelsmes avotiem, kuros tas norādīts.
Pēc visa minētā, gribu teikt, ka, manuprāt, cilvēka poligāmija ir saistāma nevis ar dabiskiem instinktiem, bet ar domāšanas virziena maiņu sabiedrībā kopumā.
662
