reliģija

Esmu katolis, kristīts jau bērnībā.

Cilvēks ir tik stiprs, cik stiprs viņš ir garīgi. Ja reliģija cilvēkam spēj dot šo stiprumu tad tā ir vajadzīga. Dzīvē nav nekas uz ko var paļauties 100%, būt drošs par kaut ko nevar būt neviens. Ir situācijas kad salūst pat visstiprākais un pašpārliecinātākais cilvēks.
Var zaudēt savus tuvākos, īpašumus, visus plānus un dzīves materiālo jēgu. Pašnāvības ir pierādījums tam. Un ne jau vienmēr tie vājie un gļēvie to dara, bet arī tie kas sevi ir uzskatījuši par veiksminiekiem. Kad cilvēks garīgi sabrūk tad arī viss pārējais viņam ir vienalga.

Arī sabiedrībā var redzēt cik tomēr garīgi vāji ir cilvēki - regulārs alkohols, zālīte, nemaz nerunājot par kaut ko stiprāku. Ja cilvēks ir garīgi stiprāks, viņš bez tā visa var arī iztikt. Un nebūs nekādu pārmērīgu stresu vai depresiju.
Ja reliģiju var uzskatīt par garīgo mugurkaulu tad tā ir tā vērta.

religija ir vnk nesusi tikai postu un manuprat Dievam tic tikai vaaji cilveki..

Reliģija tomēr nav posts.. Postu rada tie ļaudis, kas reliģiju ļaunprātīgi izmanto manipulēdami ar cilvēkiem...

Ticu ar baznīcu un reliģiju nesaistītam Dievam- drīzāk kā kaut kādai enerģijai, kādam spēkam, bet neesmu kristīta un nepiederu kādai ticībai. Tā man liekas arī vislabāk- ticēt, bet nebūt "piesietam" kādam konkrētam "ticības veidam" :D Bet tā jau es neesmu kategoriska ne pret baznīcu, ne kristīšanos, ne tiem, kas tādi ir, vienkārši tas nav man.

Es esmu ateists.... religija ir vnk nesusi tikai postu un manuprat Dievam tic tikai vaaji cilveki..

+1

Skaidrs ir viens - ja jūs atzīstat un ievērojat Dieva mācību, tad jūs atzīstat arī pašu Dievu.

Neatzīstu un neievēroju, man garšo moluski, velku drēpes kas taisītas no dažādiem audumiem, nenogalinu gejus un tos kas strādā svētdienā, utt, utt.

Ticu, cenšos veidot peronīgas attiecības ar Dievu.

Esmu kristīta - pareizticīgā. Ikdienā man nesanāk daudz veltīt laika domām par Dievu, reliģiju, garīgumu, bet es absolūti droši varu teikt, ka citreiz meklējot sirdsmieru, un ātri ieskrienot nolikt svecīti kādā dievnamā, es to gūstu. Un man nav svarīgi, vai tā ir katoļu vai pareizticīgo baznīca. Ārzemēs esot man tā ir lieta nr. 1 - apmeklēt kādu vietējo dievnamu.
Par tiem, kas netic nedomāju neko sliktu, katram savs ceļš ejams, un man ir vienalga no kurienes kāds smeļ iekšējo spēku.

Ticu. Agrā bērnībā tiku kristīta kā pareizticīga.

Pret ateistiem iebildumu nav- dzīvo pats un netraucē dzīvot citiem. vienīgais kas nepatīk, ir zaimošana un ņirgāšanās par jebkuru reliģiozu konfesiju- bet tas drīzāk ir audzināšanas un zemas iekšējās kultūras līmeņa jautājums, nevis ticības Dievam vai tās trūkuma.

Nenoliedzu reliģijas/ticības, bet pati nepiederu nevienai, neesmu pat kristīta. Es savā ziņā ticu ka ir kas spēcīgās visumā, bet tas ko es neredzu, tam es ar neticu līdz galam. Nenosodu nevienu kurš ir ticīgs, ja vien protams viņi nenosoda to ka es esmu neticīga.

Tikai pareizi jāsaprot, kas apzīmēts ar vārdu "Dievs". Pēc manām domām, tas ir visu dabas likumu kopums - gan fizikas, gan bioloģijas, gan psiholoģijas, gan morāles.

skudrulacis Nu tipa tā... Bet ne jau kalpot baznīcai, sinagogai, ikonām... Lai priesteris reibumā braukātu landroverā, lai pāvests piekopj pedofiliju, mācītājs sludina hiņu, sektants vadītu sektu.

Daudziem cilvēkiem, gan neticīgajiem, gan ticīgajiem ir gaužām nepareiza izpratne par Dievu. Viņi Bībeli tulko gaužām burtiski un iedomājas, ka Dievs ir gandrīz vai materiāls dabas subjekts, kurš radījis pasauli, dzīvo dabu un cilvēku. Jā, var tā teikt, ka Viņš to visu radījis, zinātne nerunā pretī Bībelei (un, domāju, arī citu reliģiju svētajiem rakstiem). Tikai pareizi jāsaprot, kas apzīmēts ar vārdu "Dievs". Pēc manām domām, tas ir visu dabas likumu kopums - gan fizikas, gan bioloģijas, gan psiholoģijas, gan morāles. Turklāt Bībelē lielākā uzmanība vērsta tieši uz psiholoģiju un morāli. Kas un kā vada visas šīs parādības, to, iespējams, cilvēka prātam nekad nebūs lemts saprast. Skaidrs ir viens - ja jūs atzīstat un ievērojat Dieva mācību, tad jūs atzīstat arī pašu Dievu.

Es jūtu, ka šī pa dienu būs lielā kašķu diskusija. Taisni ar visām maņām. :D

Nepiederu nevienai reliģijai, mana ticība balstās uz to, ko es zinu par fiziku un kosmosa uzbūvi, faktiem, ka pirms mums pastāvēja civilizācijas, kas zināja ļoti daudz un šādiem tādiem reliģiju elementiem, taču ne veselām mācībām kopumā. Pret tiem kas tic, man nav nekādu iebildumu, kamēr man neiet un nebāž to sejā bez gatavības uzklausīt arī manu viedokli par to visu. Tāda live and let live attieksme.
Neliels piemērs manai fizikas-reliģijas-kultūras ticībai, uzdūros šim pavisam nesen, izrādās, ka tā uzvedas arī citas planētas - gadu gaitā veido rakstus, kas atspoguļoti mandalās.

Kalpot dievam nav saprātīgi.

Es esmu ateists.... religija ir vnk nesusi tikai postu un manuprat Dievam tic tikai vaaji cilveki.. un vel tracina ka parasti religjiskie cilveki tikai iznjem kontestus no bibeles kas vinjiem ir izdevigi un principa par religjiju nezin ne suuda... patik argumentet ar religjijozajiem fanatiem.. jo vinjus ar faktiem var vnk sagraut... un cmoooon ir 21gs un cilveki vel tic iedomu teliem nevis zinatnei and etc.... bet katram jau savs... kamer man neuzspiezh neko ir ok... bet ja sak kko runat par religjiu un vwl uzzspiest kaut ko tad gan var sanakt shmuce

visions Nu, ok. Pieņemsim. Tad jā, drošvien tagad sevi nepieskaitītu nekur.

Kristiete,jo ģimene tā vēlējās un kristīja,kad bija kādi četri gadiņi.Paaugos,sāku mācīties vēsturi un vispār daudz lasīt par citām reliģijām un izdarīju savus secinājumus.Esmu ateiste,paļaujos uz sevi.

Auch!... Taadas teemas ir dikti slidena padariishana forumaa.

Esmu kristiete, bet neesmu kristiita tradicionaalaa konfesijaa.

Es esmu kristīts kā luterānis, visions. Es to neizvēlējos. Tajā vecumā vēl vispār neko nevarēju izvēlēties.

Es arī esmu kristīta, šķiet kā katole, bet neuzskatu sevi par katoli tikai tādēļ, ka tā lēma mani vecāki :)

Tā esmu kristīta. Arī dažu reizi aizeju uz baznīcu padomāt. Iespējams, ka Dievs ir, bet līdz galam tam neticu. Paļaujos tikai uz sevi.