reliģija

Vai ticu? Augstākiem spēkiem ticu. Vai esmu kristīta? Jā, luterāne, pirms 4 gadiem pati aizgāju un pateicu, ka gribu kristīties. Izgāju arī ievētes mācību un šo visu nokārtoju. bez krustvecākiem. Kāpēc kristījos? Pēkšņi ienāca prātā, ka gribu savā ziņā attīrīties. vienkārši jutu nepieciešamību. tad pat spēju salūzt un nekaunoties izraudāties dievkalpojuma laikā, nekaunējos, jo iekšēji viss bija sastājies. Meitu arī nokristīju turpat. Bija tā sajūta, ka vajaga, īpaši tāpēc ka viņas tēvs pameta mūs kad vēl stāvoklī biju. nevaru izskaidrot, bet jutu, ka vajaga. Ko domāju par tiem kas netic? Neko. Es par viņiem vienkārši nedomāju. Pati arī neesmu svētā, nevaru arī citiem neko pārmest. Katram pašam sava izvēle. Reliģija noteikti nav tā, kas man tagad liks kādu uztvert labāku vai sliktāku. Brīva izvēle.

Pašai ir sava, individuāla izpratne par Dievu. Nesaistu sevi ar reliģiju, nelūdzos, kristietība man nav interesanta un pieņemama. Esmu satikusi pietiekami daudz visādus reliģiskos fanātiķus, lai saprastu, ka kristietība jau labi sen ir zaudējusi savu patieso un īsto "seju". Man pieņemams ir tikai pagānisms un vairāk asociēju sevi tieši ar šo senticību.

Jā, esmu kristiete un ticu Dievam, savā dzīvē esmu ļoti daudz reizes saņēmusi apstiprinājumu Viņa eksistencei, lasu Bībeli ikdienā, man tas dod mieru, iekšēju piepildījumu, jūtu, kā pamazām mainās arī raksturs.

Pret tiem, kas netic izturos neitrāli, dažreiz šo to pastāstu, kā būtu pareizi no Bībeles viedokļa, ja cilvēks grib uzklausīt, vai padalos ar savu pieredzi no dzīves, to, kā Dievs ir atbildējis uz lūgšanām, vai arī palīdzējis iziet kādai situācijai cauri, ja cilvēks ir galīgi aizvērts un viņā tas izraisa agresiju, tad parasti īpaši komunikācija nesanāk, ja ir sirdī, aizlūdzu par viņu.

Ticu.
Skaļi apkārt nebļaustos,sejã nevienam nebāžu,bet arī speciāli neslēpju to,ka mana reliģija ir atšķirīga no vairuma.

Neticu. respektēju tos cilvēkus, kuri tam tic, necenšos ielaisties diskusijās un pārliecināt viņus, ka nekas tāds neeksistē, bet es neticu, ka pastāv kāds augstākstāvošais, kas nosaka to, kā dzīvot pareizi.

Īstenībā diezgan daudz ticīgo, nebiju gaidījusi, ka tik daudz būs :)

Kristīta neesmu, nepiederu ne pie vienas no reliģijām, bet manī ir pārliecība, ka ir tāda Vēja māte, Meža māte, respektīvi, latviešu dievības (tajā skaitā Māra, Jumis utt.).

Esmu luterāne, gan kristīta, gan iesvētīta.

Nav un neredzu iemeslus ticet.

Esmu kristīta un iesvētīta katole, šobrīd esmu ceļā uz kļūšanu par luterāni. Es neesmu ticīga fanātiķe, bet man ir nepieciešams "iedomu draugs".

Esmu ateiste, pārdabiskām lietām neticu.

Esmu luterāne.Ticu Dievam.

Es zinu,ka Dievs ir,eju baptistu draudzē,taču kristījusies vēl neesmu.

Ko es domāju par tiem,kas netic? Neko. Man žēl viņu. :( Es tikai zinu to,ka foršāk ir uzturēties sabiedrībā,kas lasa bībeli,jo tādi cilvēki visbiežāk ir labāki draugi. :)

Kolīdz sasniedzu apziņas vecumu-sapratu, ka tāda dieva, kādu pasniedz baznīca -nebija, nav un nebūs.

Pirms jautāt vai ticat Dievam,vajadzētu definēt-kas ir Dievs? Esmu kristīta,iesvētīta un iestiprināta(ar visu otru baznīcas svēto vārdu). Pēc teorijas esmu katole,bet turp eju tikai arhitekrūras vadīta. Lūgties vai nolikt sveci,eju uz pareizticīgo vai luterāņu. Vai es ticu Dievam un Jēzum? Es nezinu,bet kaut kam es ticu. Nākotnē plānoju mainīt reliģiozo piederību,jo man,kā jau vairumam,nebija izvēle bērnībā,tad nu arī gribu mainīt uz luterāņiem vai pareizticīgajiem. Tikai man nav ne jausmas kā to dara. :D

Kas ir apziņas vecums? :D

Esmu kristīta, luterāne. Dievam neticu ...! Zinu, ka neesam vievienīgās dzīvās būtnes visumā.

Vispār es nekam neticu, ļoti nepatīk tas ir kaut kā .... Man ļoti gribētos lai tā būtu, bet hvz vai tā ir.
Es vairāk pieturos pie vai nu zinu vai nezinu :)

Esmu kristīta katoļos, iesvētīta adventistos, bet apmeklēju luterāņu baznīcu. :D
Dievam ticu.

Esmu kristīta kā luterāne. Man ir kā Rūū

Neteiktu, ka ticu Dievam, bet ticu kādam augstākam spēkam pavisam noteikti.

Nedaudz sevi pie neopagānisma pieskaitu. Kaut kā pievelk tās senlatviešu lietas, zīmes, ticēšana to spēkam, rituāli utt. Varbūt citiem tas liekas muļķīgi.
Pati jūtos kaut kas pa vidu - starp pagānu un kristieti. Ieejot baznīcā, kad nu ir sanācis, nometu krustu, aizdedzu svecīti un aizlūdzu par saviem mīļajiem tālumā esot. Ne gluži reliģiozā ziņā tas vis tā, bet kaut kādā domu līmenī, ka Tur ir kāds, kurš mani uzklausīs.. Bet, protams, nav obligāti jāiet uz baznīcu, svētvietām, lai taptu uzklausīts, to var darīt arī mājās, klusībā pie sevis. Bet ticu, ka svētvietās ir kāds augstāks spēks. Domāju, arī baznīcas netika tāpat vien kur pagadās būvētas.
Bet reliģisko kopienu birokrātijā iesaistīta nevēlos būt.