reliģija

Ticu, cenšos veidot peronīgas attiecības ar Dievu.

Skaidrs ir viens - ja jūs atzīstat un ievērojat Dieva mācību, tad jūs atzīstat arī pašu Dievu.

Neatzīstu un neievēroju, man garšo moluski, velku drēpes kas taisītas no dažādiem audumiem, nenogalinu gejus un tos kas strādā svētdienā, utt, utt.

Es esmu ateists.... religija ir vnk nesusi tikai postu un manuprat Dievam tic tikai vaaji cilveki..

+1

Ticu ar baznīcu un reliģiju nesaistītam Dievam- drīzāk kā kaut kādai enerģijai, kādam spēkam, bet neesmu kristīta un nepiederu kādai ticībai. Tā man liekas arī vislabāk- ticēt, bet nebūt "piesietam" kādam konkrētam "ticības veidam" :D Bet tā jau es neesmu kategoriska ne pret baznīcu, ne kristīšanos, ne tiem, kas tādi ir, vienkārši tas nav man.

religija ir vnk nesusi tikai postu un manuprat Dievam tic tikai vaaji cilveki..

Reliģija tomēr nav posts.. Postu rada tie ļaudis, kas reliģiju ļaunprātīgi izmanto manipulēdami ar cilvēkiem...

Esmu katolis, kristīts jau bērnībā.

Cilvēks ir tik stiprs, cik stiprs viņš ir garīgi. Ja reliģija cilvēkam spēj dot šo stiprumu tad tā ir vajadzīga. Dzīvē nav nekas uz ko var paļauties 100%, būt drošs par kaut ko nevar būt neviens. Ir situācijas kad salūst pat visstiprākais un pašpārliecinātākais cilvēks.
Var zaudēt savus tuvākos, īpašumus, visus plānus un dzīves materiālo jēgu. Pašnāvības ir pierādījums tam. Un ne jau vienmēr tie vājie un gļēvie to dara, bet arī tie kas sevi ir uzskatījuši par veiksminiekiem. Kad cilvēks garīgi sabrūk tad arī viss pārējais viņam ir vienalga.

Arī sabiedrībā var redzēt cik tomēr garīgi vāji ir cilvēki - regulārs alkohols, zālīte, nemaz nerunājot par kaut ko stiprāku. Ja cilvēks ir garīgi stiprāks, viņš bez tā visa var arī iztikt. Un nebūs nekādu pārmērīgu stresu vai depresiju.
Ja reliģiju var uzskatīt par garīgo mugurkaulu tad tā ir tā vērta.

Arī sabiedrībā var redzēt cik tomēr garīgi vāji ir cilvēki - regulārs alkohols, zālīte, nemaz nerunājot par kaut ko stiprāku. Ja cilvēks ir garīgi stiprāks, viņš bez tā visa var arī iztikt. Un nebūs nekādu pārmērīgu stresu vai depresiju.
Ja reliģiju var uzskatīt par garīgo mugurkaulu tad tā ir tā vērta.

Dionysus, manuprāt, burvīgi uzrakstīja! ++++

Es nezinu vai ticu, vai neticu. Jā esmu kristīta bērnībā. Luterāne. Bet uz baznīcu neeju, gāju, kad skolā tas bija obligāti. Mani uz baznīcu nekas nevelk. Dzīvoju arī labi, kā ir. Ikdienā nedomāju par to kas atrodas kaut kur. Es nelūdzu Dievu. Es drīzāk esmu atkarīga no sevis un saviem tuvajiem ildienā. Lai man veiktos esmu atkarīga tikai no sevis un apstākļu sakritībai.

Es ticu Dievam mazāk citādāk. Mana reliģija ir vikka

Par tiem, kas netic, es uzskatu, ka nav viena pareizā ceļa pie Dieva, tāpēc tas kurai reliģijai viņš pieder vai nepieder ir mazsvarīgi. Svarīgs ir pats cilvēks un viņa darbi.

Skaitos kristiete un katole, bet man tā ticība neko īpašu nenozīmē. Esmu pieradusi paļauties uz saviem spēkiem, nevis gaidīt, ka no mākoņa maliņas man kāds palīdzēs.

Esmu kristīta kā katole, bet uz baznīcu neeju, vakaros Dievu pie gultas nelūdzu un nekādos sludinātāju semināros arī nepiedalos.
Es ticu visuma ietekmei, bet es neticu Dievam kā tādam, kādu mums pasniedza bērnībā un tagad. Man nav iebildumu pret tiem, kas tic visā savā pārliecībā tik ilgi, kamēr nemēģina mani pārliecināt, ka mans viedoklis ir nepareizs, ka esmu velna piekritēja, jo noliedzu Dievu - tā man ir bijis, vot tad mums var rasties lielum lielas problēmas.
Būtībā jau mūsu laime, veiksme un dzīvesprieks ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

Runājot par augstākajiem spēkiem - pašlaik iet visādas filmas un sižeti par Zolitūdi un tur bija moments, ka pirms sagruvuma skanēja signalizācija, riktīgi skanēja un aicināja pamest telpas.

Tā viennozīmīgi bija zīme, augstāks spēks, diemžēl retais tikai paklausīja.

Es esmu ateists.... religija ir vnk nesusi tikai postu un manuprat Dievam tic tikai vaaji cilveki..

+++
Man nevajag nekādus mistiskus augstākus spēkus, lai izdzīvotu - pati visu varu! :D

Esmu kristīta un iesvētīta, iestiprināta katoļu baznīcā, bet tas notika bērnībā un īpašas izvēles nebija. Reliģijai manā dzīvē nav nekādas nozīmes, visa katoļticība man liekas viena liela liekulība, ieskaitot grēksūdzes. Gan jau ir cilvēki, kam tas viss tiešām daudz ko nozīmē un viņi arī tā godīgi dzīvo, nedarot neko, pēc baznīcas ieskatiem, sliktu, bet nu tādu ir ļoti, ļoti, ļoti maz.

Ateiste gan neesmu, es ticu augstākam spēkam, bet pilnīgi noteikti ne kristietības izpratnē. Parasti iznāk pastrīdēties ar kristiešiem, kad viņi mēģina mani pievērst savai izpratnei par lietu kārtību. Reiz sabiedriskajā transportā ar draudzeni runājām par astroloģiju. Pēkšņi sarunā iejaucās viena kristiete - ar tekstu, ka es noteikti nokļūšu ellē. Atbildēju, ka tieši no turienes arī nāku. Man šķiet, šie pārlieku reliģiozie cilvēki nespēj pieņemt šādas atbildes, tā izmainījās sejas izteiksme, sāka man klārēt savas patiesības un mēģināt vest pie prāta, pilnīgs čau. Tā viņa tur man nelika mieru līdz pat pieturai, kad man bija jākāpj ārā. Ejot prom, noteicu viņai frāzi no kādas leģionāru dziesmas - bet tik un tā pēc nāves reiz mēs ellē tiksimies, viņa sāka mest krustus. :D

Reliģija ir garīgi vāju cilvēku strīdi par to, kuram ir labākais iedomu draugs.

Vēl atbildes?

agnostiķe.
kaut kas augstāks noteikti ir, bet piederēt kādai konfesijai vai saukt to par Dievu negribās. un ateisms arī nepiesaista, ja netici-netici, nevis vēl cepies.
cienu visus, kas ciena mani un nemāca kā ir pareizi dzīvot. ir draugi kristieši, musulmaņi, budisti, ar visiem varu brīvi runāt.

Kristīta, iesvētīta un iestiprināta katoļu baznīcā. Grūtos brīžos pie sevis palūdzos, arī laimes brīžos pasaku paldies, baznīcā iegūstu ļoti, ļoti lielu sirdsmieru, tā, ka jā, Dievam vairāk ticu, nekā neticu. Arī laulāties vēlos Dieva priekšā.

Tas, ka Dievam tic tikai vāji cilvēki, ir viens no debīlismiem, ko man bieži nācies dzirdēt attiecinājumā uz reliģioziem cilvēkiem. Un uzsit dusmu arī personīgu iemeslu dēļ, jo visa mana lielā, stiprā ģimene, kas tik daudz ir pārcietusi, ir reliģioza (izņemot mani). Ticībai visbiežākās izpausmes vispār ir nesaistītas ar "gaidīt, ka no mākoņa maliņas man kāds palīdzēs" un tamlīdzīgiem apgalvojumiem.

Var ticēt, var neticēt, var piekot, var nepiekopt, bet cieņai pret civlēku uzskatiem ir jābūt. Tāpat arī kaut kāda iedalīšana vājajos un stiprajos balstoties uz personas piederību vai nepiederību kādai reliģijai, vēsta sliktu tikai un vienīgi par šādu komentāru izteicēju, ne tiem, uz kuriem tas ir vērsts.

Kristiete,jo ģimene tā vēlējās un kristīja,kad bija kādi četri gadiņi.Paaugos,sāku mācīties vēsturi un vispār daudz lasīt par citām reliģijām un izdarīju savus secinājumus.Esmu ateiste,paļaujos uz sevi.

+, tikai kristīja daudz agrāk.