Sava stulbuma dēļ, sapņu dēļ, ka viss kādreiz būs labi piekritu uz tik nopietnu soli kā palikt stāvoklī no bezatbildīga egoista! Dzemdēt vēl tikai aprīlī, esmu bez darba.
Tagad saprotu, ka bērna tēvam ir vienaldzīga gan es, gan gaidāmais bērniņš. Saka, ka mīl, bet tas ir tikai uz vārdiem! Vārdu sakot mūsu starpā attiecību kā tādu nav vispār! Bļaušana, pārmetumi, aizvainojumi - dienu dienā slikts un neapmierināts garastāvoklis! Saprotu, ka to jūt arī bērniņš, tāpēc pēdējā laikā cenšos neņemt to galvā un dzīvot katrs savu dzīvi - viņš daudz strādā, es sēžu mājas un dažas dienas nedēļā apmeklēju izglītojošos kursus! Cenšos savaldīties un lieko reizi vnk noklusēt, bet skaidra lieta, ka tas nav iespējams!
Tā ir mana pirmā grūtniecība, tik ļoti sāp sirds, ka blakus vīrietis, kuram tas nerūp, kurš necenšas šo laiku izbaudīt kopā ar mani, bet tieši otrādi padara šo laiku neciešamu!
Aiziet projām nav kur! Vecākiem ir pārāk mazs dzīvoklis, bail arī no apkārtējo pārmetumiem! Esmu arī bez darba! Tāpēc turpinu jau kuru mēnesi tēlot apkārtējiem, ka man viss ir labi!
Katru dienu asaras, histērijas utt. Pēc tā seko sirds pārmetumi, ka mazajam tur iekšā puncī tas viss ir jāpārdzīvo - prasu tam piedošanu, saku, ka kādreiz mums abiem arī būs labi, bet ticība, ka kādreiz kaut kas mainīsies nav..
Nevaru sadzīvot ar bērna tēvu, jo viņam ir tikai viņš un visai pasaulei jāgriežas apkārt viņam, pieņemt to, ka tagad ir jārūpējas par mani, jāvelta vairāk uzmanības - tas pilnīgi liekas neiespējami!
...Strīdu laikā sola, ka sagādās mums dzīves vietu, lai tikai bērnam ir viņa uzvārds un ļauju viņam rūpēties par bērnu, bet tagad vairs nav ticības vai kārtējo reizi nepiemānīs un vai vēl beigās neatņems man bērnu! Nezinu kā pasargāt sevi un bērnu no šī cilvēka, kā rīkoties tālāk!!!
Ko vēlos no Jums?
Gan jau mūsu starpā ir līdzīgi stāsti, kāda to pārdzīvo tagad arī, vai jau ir pārdzīvojusi?! Ko darīt tādā situācijā? Kā rast sevī spēkus dzīvot tālāk un priecāties par dzīvi, kad sajūta, ka savām rokām esi sačakarējusi visu savu dzīvi un sapņus!
Ko darīt?! Iet projām, rakstīt bērnu uz savu vārdu un censties sākt dzīvi no sākuma vai palikt blakus cilvēkam, kuru vairs nezinu vai mīlu, un tēlot, ka mums ir laba ģimene?!
Nevēlos saņemt negatīvus komentārus, ka bija jādomā ar galvu ātrāk utt., neticēsiet, bet to sev pārmetu katru dienu!!!
30
