Man šodien tādas divejādas izjūtas Zolitūdes sakarā. Viena no tām galīgi perverss prieks, ka mans mīļais todien bija prom darbā un nebrauca uz turieni stāvēt apķēdējumā, sākumā zemessargu bija mobilizēti glābšanas darbiem, bija vieni no pirmajiem , kuri tur bija. Zinot viņu- viņš būtu gājis iekšā palīdzēt. Es pati arī, būtu tā darījusi, pat nedomājot. Vispār- visa šī sakarā ir ļoooti skumji, ka tiek vien valsts dara kā izdod pastmarku piemiņai- vainīgo sodīšanas vietā. Un tie, uz kuru atbildības ir šie 54 upuri, staigā brīvībā.
Piedodiet, vajadzēja izteikties