Ko darīt ar mantu krājēju?

Tādu babiņu papilnam, tas kara ietekmē, jo dabūt kaut ko bija neiespējami, tādēļ ārā neko nemeta. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka arī pārtika netiek mesta ārā, pat nedaudz iepelējis tiek ātri apēsts. Maisiņus mazgā, visus iepakojumus krāj. Labi, ka vismaz vienkārši nemet laukā, zinu vecenītes, kuras visu, ko uz ielas atrod, nes mājās. Dažas pat no miskastēm izvalkā. Neko tu neiestāstīsi tādam, te jau sākas vecuma slimība, marazms, Alcheimers, jebkas. Kā saka, vecs kā mazs, argumenti nestrādās. No visiem ieteikumiem Diversijas ir vissakarīgākais.

Es gan par konstruktīvu, argumentu pilnu sarunu.
Atdot matas labdarībai, nodot papīru pārstrādei, grāmatas attiecīgām iestādēm.
Ierosinājumiem izveidot kādu glabāšanas sistēmu, atlases kritērijus.

Nekādas brutālas mešanas ārā.

Pat ja tās mantas nevienam nav vajadzīgas, varbūt ome šķirsies no savām mantās, ja domās, ka kādam citam tās ir vajadzīgākas un tādā veidā kādam palīdz (bet pa kluso var izmest tās mantas, lai viņa nezin)

Interesanti, ka ir tik daudz krājēju :O!
Pār šādu slimības esamību uzzināju tikai no TV un pat tad brīnījos, ka kas tāds notiek!

Tiku līdz becky ierakstam un sasmējos :D mantu krāšana Tavai dāmītei jau aktuāla :D

Gribēju rakstīt tieši to pašu, ko Samaara - vai nu PSRS laiku ietekme vai kara atstātas pēdas, kad cilvēki dzīvoja trūkumā, ēda zemes un ko vēl ne. Tāpēc tagad ir "bēniņos kaut kas sagrīļojies" un viss ir jākrāj "nebaltām dienām". Man patika Diversijas ieteikums - manuprāt, bez agresijas un omīte pati noteikti vājprātā priecīga, ka palīdz :)

Nofilmē mājokli un tad parādi omei video, varbūt skanēs dīvaini, bet dažkārt skatoties no trešās personas skatu punkta viņiem ''aiziet''.

Domāju, ka mana vecmāmiņa tāda ir vienīgā, izrādās, ka nē.
Runāt nav jēgas, bet mēs esam iesākuši darīt tā, ka, ja viņa prasa, vai mums kaut ko nevajag (arī, ja neprasa, tad paši uzprasāmies, ka tas un tas noderētu, vai viņai nav), tad kraujam pilnu mašīnu un vedam prom, jo viņai tur ir labas mantas - gultas veļas, galda piederumi, katli, pannas, labas grāmatas, svečturi u.tt., ja pašiem nenoder vai ir tik sakarīgas, ka žēl mest ārā, atdodam kādam, kuram tiešām vajag. Un viņa priecīga, ka var palīdzēt (nesakām gan, ja kādas lupatas izmetam). Tā viņai beidzot māja sākusi tukšoties, jo nav vairs tas vecums, kad var skriet uz veikaliem un piepirkt lietas, ar ko aizpildīt tukšās vietas.

Nav jēgas neko skaidrot, skaidrot vajag ārstam. Tad viņš arī teiks, ko darīt un kā runāt ar omi. Var arī bez viņas aizbraukt uz konsultāciju.

Psihologs te nebūs īstais speciālists, jāsāk ar psihoterapeitu, īpaši jau tāpēc, ka tā tiešām var būt demences pazīme. Jādod omei pašai lasīt literatūra, jārāda raidījumi par krājējiem, lai pati no malas redz, kā tas izskatās un cik šausmīgi tas ir.
Īstenībā esmu pārsteigta, ka to krājēju ir tik daudz, kā meitenes te piesakās. Jāsāk domāt, vai tam nevarētu būt sakars ar PSRS deficīta laikiem, ka tagad veras ciet un liekas - viss jākrāj, var atkal nekā nebūt vai var savajadzēties, noderēt.
Jaunajām psiholoģēm rekur ieteikums pētījumam - salīdzināt krāšanas statistiku starp postpadomju valstīm un tām, kurās šādas lietas nenotika.

behappy manā gadījumā ir tā kad puiša ome lūdz pēc palīdzības, kaut ko salabot, kaut ko kaut kur pielikt, bet tas reāli nav iespējams, jo mājā nav kur apgriezties.

Tikai kā tam cilvēkam paskaidrot, ka viņam jāiet ārstēties? Ja jau kad ar viņu mierīgi cenšās runāt par mantu skaita samazināšanu, tas tiek tik saasināti uztverts.

Cilvēkam var palīdzēt tikai tad, kad viņš to vēlas :)

Var brutāli visu izmest un sabojāt savstarpējās attiecības, bet omīte tāpat visdrīzāk savāks vietā citas mantas.

Kā variantu redzu izrunāšanos ar omi un/vai ārstu - speciālistu piesaisti, vai arī pieņemiet omes dzīvesstilu.
Ja viņai tas netraucē, un šādi dzīvojot viņa jūtas labi, neradiet viņai liekus pārdzīvojumus.
Nekas nav svarīgāks par laimīgu cilvēku - pieveriet acis ciemošanās reizēs vai mainiet tikšanās vietu. Priecājieties, ka Jums ome ir un ir laimīga savā mājā.
Citādi būtu jārīkojas, ja būtu jādzīvo kopā ar šādu krājēju.

tā ir garīga saslimšana un tiek ārstēta ar profesionāļu palīdzību, psihoterapeitu vai pat psihiatru.

Stādīšana arī mana drauga omei ir problēma. Sapērk daudz stādus, vairāk kā puse tajos mini podiņos iznīkst vai izkalst, kādus dažus tik iestāda un neko neravē. Un tie mazie podiņi ar izkaltušajiem stādiem pēc tam kaut kur pa kaktiem mētājās.
Vasaras sākumā mēs pagalmā pļāvām zāli, auga margrietiņas, kuras parasti pirms siena laika ir pilnas pļavas... tā pārdzīvoja tādu paniku sacēla, ka pāris margrietiņas nopļāva... nebūs ko uz kapiem nest, nebūs mājās ko vazītē ielikt, tikai pašai pilns ar zālē ieaugušām puķēm.

Mana ome neatdod neko nevienam un vēl pasūta no Select. Laikam jāmēģina pagaidām aizmirst, līdz nākošajai ciemošanās reizei.
Bet manējai ir vēl viena lieta - stādīšana, jūs būtu redzējušas to pagalmu, krūms pie krūma, koks pie koka, puķes pie puķēm, nu tik daudz, vasarā visīstākie džungļi.

Un kad mēs sakam ka te varētu uztaisīt smuku remontu tad tam piekrīt, bet kad sāk runāt par to visu mēslu izvākšanu tad atskan - Nē, nē, nē tas viss noderēs. Viņa jau itkā braucot uz pilsētu cik var tik aizved drēbes uz sarkano krustu, bet vienmēr vietā paņem ko citu. :D

Tāda sajūta, ka runa iet par mana puiša omīti. Viņai ir precīzi tā pat. :D Laukos liela māja, bet no vienas vietas aizkrauta ar lupatām žurnāliem, krūzītēm un visādiem sīkiem loriņiem. :D
Uzejot uz otro stāvu priekšistabā vispār stāv 4 lielie ledusskapji, 2 gāzes plītis, entie virtuves skapīši, pilns ar katliem, kannām, bļodiņām.... murgs vispār. Nesaprotu kā tā var dzīvot.

Vijolīte
Jā, vīra ome arī nav nekāda kārtīgā...Izvāra sēnes un noliek pūt 3 nēdēļas spainī kopā ar ūdeni.Viss koridoris smird,fū...
Savu variantu jau izteicu-te nekāda gudrā runāšana un skaidrošana nelīdz.Luzijai pilnīga taisnība.

Nē nu redziet vēl jau tāda lieta, ka ome pati par sevi nav nekāda kārtīgā un tā māja ir tik netīra :( Un vēl tas bardaks pa virsu

No pieredzes varu teikt, ka runāšana, skaidrošana, kopīga šķirošana NEKAM NEDER, jo krājējs vienmēr atradīs argumentu, kāpēc viņam tās mantas ir vajadzīgas, sāksies tikai kašķi un histērijas.

Lielākā problēma ir tā, ka krājējs neredz, ka problēma eksistē, viņam tas viss liekas normāli, savukārt ar savu vēlmi palīdzēt tu ienāc viņa teritorijā un viņam ir sajūta, ka mēģini viņam nodarīt ko sliktu, metot ārā viņa dārgās mantas. Mums tie objekti ir mistkaste, viņam kas cits, jo visticamāk šī lieta mājās ir nonākusi jo tā raisa kādas atmiņas.