Esmu perfekcioniste un diezgan asa pret savu ķermeni. Mani tracina, ja kājas vairs nav stingras, tvirtas un tievas, nerunājot par rokām un vēderu.
Kompleksi+stereotipi, tipiski perfekcionistiem.
Bērnu patiešam ir jāgrib, nevis to darīt pienākumu pēc. Neviens, no tā laimīgāks nepaliks. Ja, esi perfekcioniste, tad jau vajadzētu būt tā, ka primāri, būtu svarīgi gaidot bēbi, lai bēbim galvenais viss kārtība un ,lai aug vesels puncī un gaidīts/mīlēts. Bet ,ja šī vēlme nav un pret to stājās līdzvērtīgi ārējais veidols (kā loti svarīgs faktors), tad labāk dzīvot, bez bērniem.
Man personīgi, tad būtu vienalga. Piedomātu, tik ,cik nepieciešams bēbim, lai viss labi, tad es nebūtu prioritāte. Man prioritāte , būtu mazais.
Pēc tam visu var ar darbu atspēkot un panākt , atpakaļ visas formas.