Ko viņš dara?

Un kā vispār vērtējat, ja puisim nepatīk un viņš pat aizliedz čatot ar citiem (tiešām tikai nevainīgi čati) vai arī, ja dodaties kaut kur patusēt bez viņa?

Tu saraksties ar citiem puišiem vai arī tavs draugs aizliedz tev sarakstīties ar jebko?

Tas ir tiešām traki, kad viens otram norāda ko var un ko nevar. Kas viņš tev ir, ka var komandēt un kaut ko aizliegt?! Tā ir tava dzīve, tava jaunība, ko ir jāizbauda nevis jāklausa kāda sveša cilvēka pavēlēm. Un šeit es nedomāju skriešanu apkārt un nodzeršanos tusiņos, bet gan iespēju darīt to, ko gribās pašai. Padomā par sevi!

Dzīvojam kopā. Atpūšamies kopā, sazinamies dienas gaitā vairākas reizes.
Tavā vietā neļautu, ka man nosaka, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt.

Šitā ir viena riebīga metode! Mans vīrs arī tā dara, rezultātā man dusmas pāriet 5 minūšu laikā. Nevar pat normāli padusmoties. Draņķis!
Galvenais, ka strādā Dusmīgu sievieti nedrīkst laist prom ..

Man tā liekas laba metode. Es uzskatu, ka skriešana prom vai aiziešana gulēt strīda karstumā nav normāla lieta. Manuprāt, jo ātrāk visu izrunā, jo labāk :)

Ehh, jums taisnība. Laikam bez strīda neiztiksim, apspriežot šo tēmu.
mistalee, ja man nav ko darīt, tad atbildu tiem, kas raksta. Protams, runāju neitrāli.
Savējam saku - ko tad man vēl darīt, ja esmu garlaicības mākta, bet tu ar mani nerunā un neko negribi darīt.
Vispār viņš ļoti valdonīgs. Arī sejā man saka, ka vīrietis mājās ir galvenais utt. Es, protams, tam nepiekrītu.

Tieshi KAS notiks, ja tu gribeesi riikoties, kaa TU veelies? Vinsh tevi nolamaas? No kaa tev bail?

Tādi cilvēki lieliski manipulē. Kas notiks? Meitene tiks strostēta un kaunināta kā mazs bērns. Sliktākajā gadījumā piekauta. Bet tas, no kā viņa baidās - ka pametīs.

vēl viedokļi?

Piedāvā kaut kur doties kopā patusēties. Lai arī viņš nesēž mājās. Manuprāt, tas, ka mājās visu laiku ir tādas pasēdēšanas, nerada omulības sajūtu. Diez gan bēdīgi, ka tā.
Ar draugu dzīvojam kopā. Īsti pat nebija vēlēšanās kaut kur tusēties arī tad, kad nedzīvojām kopā.
Pajautāju draugam, vai atļautu man vienai kaut kur doties. Viņs tik uz mani dīvaini paskatījās, pasmaidīja greizi un īsti neko neatbildēja, jo laikam domāja, ka kāds mani kaut kur aicina. :D

Nedzīvojam kopā, taču ja netiekamies, vismaz reizi dienā sazvanamies, papļāpājam. Nav tā, ka viens otru kontrolētu, aizliegtu čatoties, tikties ar citiem cilvēkiem, vai ballēties. Mums abiem tādas ballīšmājas, un ja vien nav konkrēti meiteņu/džeku vakari vai kaut kādas "muļķībiņas", kas viņam neinteresē, tad arī viens pa otra mājām tusējamies.
Diezgan mierīgi sadzīvojam, paldies dievam, neviens no mums nav greizsirdīgs, labi apzinoties to, ka nevaram ietekmēt to, kas notiek, kad mūsu nav klāt un paļaujoties vienkārši uz savstarpēju cieņu.

Mēs dzīvojam kopā, lai gan pēdējā laikā es vēlētos kaut nedzīvotu.
Man lielākoties dienu pirmie cēlieni ir brīvi, tāpēc veltu laiku sev. Viņš strādā, bet cenšas arī darba laikā man rakstīt, ja kur braucu - tura mani zem lupas.
Es vienmēr zinu, kur viņš atrodas un man nekad nav radušās šaubas par to, bet es labprāt vēlētos, lai viņš būtu brīvāks - kaut kur brauktu, ietu ar saviem draugiem un tā. Pēdējā laikā kļuvis par mājas peli.
Mani viņš kontrolē visnotaļ stingri. Lai arī tieši nav izteicis nepatiku, ka runājos ar citiem puišiem, redzu tāpat, ka īsti priecīgs viņš nav. Ja eju tikties ar kādu, bieži sanāk dzirdēt dzēlības. Un vispār - vienu viņš mani laiž nelabprāt. Arī tāpat - verbāli par to neliecina, bet viņa izteiksmēs un ārēji to tāpat saskatu. Ir greizsirdīgs un bieži privātīpašniecisks.
Man kā radošam cilvēkam brīvība ir ļoti svarīga, tāpēc bieži kļūstu drūma, kad jūtu - viņš grib mani ierāmēt. Nereti aiziet pat tik tālu, ka viņš saskumst par to, ka uz dažām dienām braucu mājās, pie vecākiem. Tāpēc pēdējā laikā domāju par to, vai vispār vēlos būt ar viņu kopā.