Vietu došana vecāka gadagājuma cilvēkiem sabiedriskajā

Nezinu, vai laipnība šajā gadījumā tiešām vairos laipnību, nevis visatļautību.

Iespēja tomēr pastāv, ka ar laipnību izpelnīsies laipnību. Ar ļaunumu pie ļaunuma gan vieglāks ceļš ejams. Laipnības ievērošana nepateicīgos apstākļos ir grūtāka. Ko lai saka? Liela sabiedrības daļa ir par slinku, un izvēlas ātrāko un vieglāko variantu.

Man šķiet, ka cilvēkam neatkarīgi no sava vecuma cieņa ir jāizpelnās. Domāju, ka sastopoties ar agresīvu cilvēku, kurš kaut ko pieprasa, ir adekvāti parādīt, ka ar šādu attieksmi nekas neizdosies. Nezinu, vai laipnība šajā gadījumā tiešām vairos laipnību, nevis visatļautību.

cilvēks, kurš pats knapi tur sevi grožos.

Tas ir par mani vai to provokatoru? :D

Ddelirium, minētā tipa cilvēki bieži vien ne tikai provocē uz sarunu tādā pašā manierē, bet uz jebkādu reakciju galvenokārt. Reti kad cilvēks spēj reaģēt pienācīgi, nenolaižoties līdz provokātota līmenim, lai gan par sevi ir dikti augstās domās. :) šaubos vai var kādu 'nolikt pie vietas', nedodot iemeslu liekai agresijai, cilvēks, kurš pats knapi tur sevi grožos.

Ir cilvēki, kuriem pievienošanās tirgus bābiešu tipa bļaustīšanās maratonam ir kaislība, acīmredzami.

Sanāk, ka rupjības ir vai nu jāpacieš vai jāatbild tādā pašā manierē? Man gan liekas, ka šādi cilvēki to vien gaida, lai kāds panestos uz viņu provokāciju, man nav problēmu civilizēti atbildēt un vajadzības gadījumā nolikt pie vietas.

Still, citēju vēlreiz daļu no sava iepriekšējā komentāra.

Vispār, meitenes, es nelepotos par to, ka rupjībām un nepieklājībai atbildu ar to pašu vai pat dubultā. Vai maz ir jābrīnās kāpēc pasaulē norisinās kari? Cilvēki ir neiecietīgi viens pret otru sīkos ikdienišķos sīkumos, kur nu vēl runāt par globālākām problēmām.

Ir cilvēki, kuriem vienkārši ir vēl kur augt. Ir cilvēki, kuriem pievienošanās tirgus bābiešu tipa bļaustīšanās maratonam ir kaislība, acīmredzami. Sabiedrību veidojam mēs paši.
Pēc šīs loģikas principiem "kā es pret tevi, tā Tu pret mani" pasaule aizies nebūtībā.

Mani ari audzinaja, ka vecakus cilvekus ir japalaiz, nevis javerte, kurs ir pelnijis,kurs ne.

+++
Ja man, jaunam cilvēkam, reizēm kājas nogurušas sāp.. tad iedomājoties, cik grūti ir vecam cilvēkam.. kuram visticamāk ir kāda locītavu kaite.. uhh
Palaižu arī apsēsties, grūtnieces, cilvēkus ar smagiem saiņiem..

Vispār, tikai nupat ieraudzīju noteikumos (sēžot tajā pusotrā vietā aiz šofera), ka priekšroka iekāpt un izvēlēties vietas ir vecākiem cilvēkiem, grūtniecēm un mammām ar bērniem. Iepriekš nebiju pamanījusi šo.. Ka sēdēt - jā, bet par iekāpšanu tas man jaunums. Vispār, es laižu sēdēt, bet ir bijušas reizes, kad es pati jutos tik slikti, ka, iespējams, nepamanīju citu, kurš būtu jāpalaiž. Vispār, es tiešām vienu gadu varēju aizmigt pat kājās stāvot, ja tiku sēdēt - neko apkārt baigi nepētīju, austiņas virsū un braucu piemigusi.

Kāpēc pie sirds jāņem sveša cilvēka histērijas?

Un kāpēc ne? Cilvēkam nav tiesību justies aizvainotam? Tad tas ir normāli no vecenes puses - izgāzt žulti un tam, uz kuru izgāž, ir jāsamierinās un nav jāņem pie sirds? Ja tev paņemtu sūdu spaini uz galvas uzlietu, tu varētu stāvēt un izturēties tā, it kā tas nebūtu noticis un viss būtu kārtībā? Tas liktos baigi normāli?
Ir ļoti daudz emocionālu cilvēku, kuriem nav patīkami, ja kaut kādas svešas vecenes izgāž pār viņiem savas rupjības par neko.
Kāpēc viens var žulti gāzt, bet pārējiem ir jāizliekas, ka tas nav noticis, jo - ak, nabadzīte, viņai kādas problēmas. Kuram nav problēmas šajā dzīvē? Man arī ir, bet es tāpēc neeju un negāžu žulti uz cilvēkiem tramvajā.
Nekad neuzskatīšu par normu padomus no sērijas - ignorē, neņem galvā, ka kāds tevi apvaino, nesaki neko, jo karma atmaksās viņam utt.

Par to, ka viņai varētu būt mentālas problēmas es piekrītu 100%, jo tas tiešām bija wow, man šķiet, ka tur visi apkārtējie bija gatavi zemē ielīst viņas vietā no kauna.
Neņemu pie sirds, bet vienkārši garastāvoklis tika sabojāts visai dienai, pat ņemot vērā, ka tas nebija adresēts man.

Ja ir pilns trolejbuss, kur vispār nav iespējas apgriezties + man ir liela ceļa soma un konkrētais cilvēks, kuru varētu palaist apsēsties, nestāv tieši blakus, tad nelaižu. Lai palaiž tie, kas sēž tuvāk un kuriem nav smagu somu/ratu utt. Ja transports ir tukšs vai pustukšs, vienmēr piedāvāju vietu, taču ir reizes, kad tantes pateicas par piedāvājumu, bet nesēžas.

ddlerium, bet varbūt sievietei ir mentālas problēmas! Vai cilvēkam kāda nelaime notikusi, ar ko nespēj sadzīvot, tāpēc šāda veida eksplozijas. Neesam mēs visi vienādi. Kāpēc pie sirds jāņem sveša cilvēka histērijas?

Es atceros, ka biju kaut kādā 8.mēnesī Rīgā, bija šausmīgi karsts, pāri 30, pārbāzts trolejbuss, un neviens vietu nedeva, jutos tik šausmīgi, domāju, ka dzemdēšu tūlīt pat uz vietas. Vēljovairāk tāpēc dodu vietu, kam to vajag vairāk kā man.

Man parasti palaimējas iekāpt jau pārpildītā un visu ceļu nostāvēt vai arī tik pustukšā, ka vietu dot nav vajadzības. Bet ja ir bijusi tāda situācija, ka tuvumā redzu kādu vecāku cilvēku un brīvu vietu nav, esmu piedāvājusi apsēsties, jā.

Kāpēc gan nepievērt aci uz burkšķēšanu

Es gan nesaprotu, kāpēc man būtu jāpiever acis, ka kāds atļaujas burkšķēt, lamāties utt. Ja man ir bijusi slikta diena, es neuzskatu, ka tāpēc varu izgāzt savu žulti pār cilvēkiem, kam ar to nav nekāda sakara. Vēl šonedēļ braucu ar draudzeni autobusā un pretīga vecene sarunāja tādas rupjības, ka mati cēlās stāvus un ne tāpēc, ka viņu nelaida sēdēt, bet tāpēc, ka viņu nelaida sēdēt tieši tajā vietā, kur viņa gribēja.

Ja braucu ar sabiedrisko, tad pārsvarā starppilsētu, tur parasti ir vietas, ja nav, palaidīšu vecākus cilvēkus, grūtnieces, kad vēl biju stāvoklī braucu stundu kājās, nebija grūti un man ir neērti prasīt vietu, ja būtu slikti, tad gan jau palūgtu, bet tai pašā braucienā meitene kādā 8 mēnesī ar lielu punci stāvēja jau kad es iekāpu un kad kāpu ārā viņa brauca tālāk. Nesmuki, ņemot vērā cik daudz vīriešu un jauniešu sēdēja. Esmu piedzīvojusi kad sēžot bez maz vai klēpī lien, neskatoties uz to, ka var redzēt, ka sēž grūtniece un tā sieviete visu ceļu blenza ar iznīcinošu skatienu, lai gan nu nebija vecāka par 30 un bija jābrauc nepilna pusst.

Trakākais ir starrpilsētu autobusi Rīga-Daugavpils uz abiem galiem, kas lielākoties ir tik pilni, ka kājās stāv saspiedušies viens pie otra, jo reisu nav, a braucēju daudz un nekad neuzminēsi, kad ir tukšāks, kad pilns. Pat vilcienos šajā maršrutā ir īpaši ap darba laika beigām, ceturdienās, piekdienās nav vietu.

Šādus vecus cilvēkus, kuriem ir grūti nostāvēt un kuri nav agresīvi, esmu ievērojusi ļoti reti. Ja nesēžu iekšpusē, palaižu apsēsties, ja vien nejūtu, ka pašai var sākties reibonis, tas gan vairāk attiecas uz vasaru un pārbāztiem transportiem.
Īsti nevaru piekrist tam, ka nelaistu kādu sēdēt tik ilgi, kamēr kāds vīrietis nepieceltos, jo man drīzāk paliktu žēl, ka cilvēkam ar štociņu, kuram ir grūti kustēties būtu jāgaida.

Vienmēr palaidīšu vecākus cilvēkus (pat kašķīgos), grūtnieces, invalīdus, māmiņas ar bērniem. Tie kašķīgie cilvēki paši ir dziļi nelaimīgi, tad kāpēc gan nepievērt aci uz burkšķēšanu? Jūs domājat, ka ir viegli novecot un vēl ar to samierināties? Pašai ir veselības problēmas, bet vienmēr cenšos iejusties otra ādā.
Vispār, meitenes, es nelepotos par to, ka rupjībām un nepieklājībai atbildu ar to pašu vai pat dubultā. Vai maz ir jābrīnās kāpēc pasaulē norisinās kari? Cilvēki ir neiecietīgi viens pret otru sīkos ikdienišķos sīkumos, kur nu vēl runāt par globālākām problēmām.

Mani ari audzinaja, ka vecakus cilvekus ir japalaiz, nevis javerte, kurs ir pelnijis,kurs ne. Tapat ari neskatos,ja kads lunis sez, tad es ari, pasai sava galva uz pleciem.
Mani noverojumi pa sim nedelam, ka robotveidigi ( t.i. kam cilveciba svesa lieta ) ir diezgan pamaz. Cilveki laiz apsesties vecakus Un grutnieces. Esmu ari laudusi meiteni uz loti augstiem papeziem apsesties, bija redzams, Kanabadzite mocas.

Es cenšos iedot vietu, bet kā te meitene minēja, parasti klausos mūziku, lasu ziņas telefonā, aizdomājusies skatos pa logu (tiešām, nevis izliekos), tāpēc varbūt arī neievēroju kādu vecāku cilvēku. Citreiz tās tantiņas ir tik patīkamas - pasmaida, pateicas un pilnīgi garastāvoklis uzlabojas. Ar grūtniecēm ir grūtāk šajā vēsākajā laikā, jo dažreiz nevar saprast, vai meitene ir grūtniece, vai vienkārši apaļīga un satuntulējusies. Tad es iedomājos, ka, ja nav grūtniece, tad viņai būtu nepatīkami, ka iedotu vietu. Tādās reizēs vienkārši ceru, ka, ja grūtniece, tad pati palūgs apsēsties.
Tos gadījumus, kas gadījās Gitai, kad pat pēc lūguma apsēsties, nepalaida, es vispār lasīju ar šausmām. Nu kā tā!
Un vēl man ir tāds novērojums. Kad es pirms vairākiem (daudziem) gadiem atbraucu studēt uz Rīgu no mazpilsētas, devu vietu visiem vecākajiem, ar prieku lecu kājās, jo tiešām bija tā iemācīts, bet mūsu mazpilsētā nebija, kur to praktizēt. :D Un tad ar laiku ievēroju, ka sāku notrulināties. Vairs ar tādu degsmi nelecu kājās un visbiežāk, ieraugot vecāku cilvēku, pie sevis cerēju, ka viņš nenāks uz manu pusi. Runājot ar klasesbiedru, viņš teica to pašu. Ja sākumā esot devis vietu ne tikai pensionāriem, grūtniecēm, sievietēm ar bērniem, bet arī jaunām meitenēm/sievietēm brieduma gados, tad ar laiku... jau palika vienaldzīgāks.
No tā man ir secinājums, ka dzīve lielpilsētā tomēr ir savā ziņā cīņa par izdzīvošanu un cilvēki diemžēl kļūst vienaldzīgāki. Ne visi. Bet tomēr tādu tendenci esmu novērojusi.