Vietu došana vecāka gadagājuma cilvēkiem sabiedriskajā

es vispār cenšos nesēsties, ja transports nav pustukšs. bet arī šāda stratēģija mani nav paglābusi no paaudžu konfliktiem :D vienreiz mani padzina no sēdvietas viena pirmspensijas vecuma sieviete, jo tā esot viņas sēdvieta, kaut arī bija brīva viena no tām pensionāru/invalīdu/sieviešu ar bērniem vietām.
bet kopumā piekrītu autorei, cilvēki paliek pārāk egoistiski un domā tikai par sevi, tas daudzās sab. vietās ir jaušams.

dahilia, nu gan tantei attieksme. :D :D :D

Dodu, bet ne tajas stundas, kad parejie brauc uz skolu un darbiem, Jo uzskatu, ka penshi var izbraukaties ari neejoshajas stundas. Nedodu pec darba nekad, esmu laimiga, ja pati varu apsesties, jo pec 14 h uz kajam es vienkarshi esmu beigta..

Un pedeja laika esmu nepieklajiga, bet tadiem, kas nenormali lec un grustas, lai tiltu ieksha transport a, bet pec tam telo nevarigus, lai varetu apsesties , ari neatdodu savu vietu.vienalga.

Dodu vietu tikai tad, ja grūtniece/vecais tantuks/onkulītis stāv man tieši blakus, jo vairākas reizes ir gadījies, ka manis atbrīvotajā vietā iezveļas kāds jaunietis vai vīrišķis, kurš mierīgi varētu pastāvēt. Pirms kāda laika braucām sabiedriskajā ar draudzeni, piecēlāmies, lai palaistu divas tantiņas, kas tikko iekāpušas, bet viņām garām panesās sīkie un smejoties par mums iesēdās tajās vietās. Tad tiešām gribējās viņus aiz ausīm izmest ārā no tā autobusa.

cosmo jau vairākās diskusijās ir pieminēti tie hiperaktīvie pensionāri, kas skrien, grūstas utt. bet godīgi, vairākos studiju gados un braukājot ikdienā ar diviem transportiem neesmu tādus manījusi. ir daudz tantiņu, kas sākumā noliek somu, tad iet pīkstināt e-talonu, ir arī tādi, kuri speciāli iet gabalu un kāpj iekšā 1. pieturā, lai būtu brīvas sēdvietas, var redzēt, ka veciem cilvēkiem ir grūti izturēt to braucienu, kurš mēdz būt diezgan ilgs.

Vienmēr palaižu, arī tad ja esmu nogurusi. Tas izraisa patiesi jaukas sajūtas, kad kādam palīdzi. Es cenšos palīdzēt ikvienam, kuram vajadzīga palīdzība. :)

Nihonto, tu nopietni tā domā? Tev liekas ka vecie cilvēki labprāt dodas ar sabiedrisko pie ārstiem vai dārziņu vai citās darīšanās? Vai arī viņiem nav citas izvēles?

esmu citā valstī.
Postpadomju. Mani novērojumi tika veikti autobusā.
Šeit pensijas vecums ir 55 gadi sievietēm. NEVIENS pensionārs negrūstas, nav tādu negāciju, ar somām nesit, nehipnotizē utt. NAV tādu negāciju, kā LV.
Šeit vīrieši, protams, izņemot invalīdus palaiž apsēsties. Pat, ja kāds sēž un jaunas sievietes stāv palaiž apsēsties vai citi vīrieši uzrunā, bet nav tādu šausminošu gadījumu kā LV.

Es cenšos iedot vietu, bet kā te meitene minēja, parasti klausos mūziku, lasu ziņas telefonā, aizdomājusies skatos pa logu (tiešām, nevis izliekos), tāpēc varbūt arī neievēroju kādu vecāku cilvēku. Citreiz tās tantiņas ir tik patīkamas - pasmaida, pateicas un pilnīgi garastāvoklis uzlabojas. Ar grūtniecēm ir grūtāk šajā vēsākajā laikā, jo dažreiz nevar saprast, vai meitene ir grūtniece, vai vienkārši apaļīga un satuntulējusies. Tad es iedomājos, ka, ja nav grūtniece, tad viņai būtu nepatīkami, ka iedotu vietu. Tādās reizēs vienkārši ceru, ka, ja grūtniece, tad pati palūgs apsēsties.
Tos gadījumus, kas gadījās Gitai, kad pat pēc lūguma apsēsties, nepalaida, es vispār lasīju ar šausmām. Nu kā tā!
Un vēl man ir tāds novērojums. Kad es pirms vairākiem (daudziem) gadiem atbraucu studēt uz Rīgu no mazpilsētas, devu vietu visiem vecākajiem, ar prieku lecu kājās, jo tiešām bija tā iemācīts, bet mūsu mazpilsētā nebija, kur to praktizēt. :D Un tad ar laiku ievēroju, ka sāku notrulināties. Vairs ar tādu degsmi nelecu kājās un visbiežāk, ieraugot vecāku cilvēku, pie sevis cerēju, ka viņš nenāks uz manu pusi. Runājot ar klasesbiedru, viņš teica to pašu. Ja sākumā esot devis vietu ne tikai pensionāriem, grūtniecēm, sievietēm ar bērniem, bet arī jaunām meitenēm/sievietēm brieduma gados, tad ar laiku... jau palika vienaldzīgāks.
No tā man ir secinājums, ka dzīve lielpilsētā tomēr ir savā ziņā cīņa par izdzīvošanu un cilvēki diemžēl kļūst vienaldzīgāki. Ne visi. Bet tomēr tādu tendenci esmu novērojusi.

Mani ari audzinaja, ka vecakus cilvekus ir japalaiz, nevis javerte, kurs ir pelnijis,kurs ne. Tapat ari neskatos,ja kads lunis sez, tad es ari, pasai sava galva uz pleciem.
Mani noverojumi pa sim nedelam, ka robotveidigi ( t.i. kam cilveciba svesa lieta ) ir diezgan pamaz. Cilveki laiz apsesties vecakus Un grutnieces. Esmu ari laudusi meiteni uz loti augstiem papeziem apsesties, bija redzams, Kanabadzite mocas.

Vienmēr palaidīšu vecākus cilvēkus (pat kašķīgos), grūtnieces, invalīdus, māmiņas ar bērniem. Tie kašķīgie cilvēki paši ir dziļi nelaimīgi, tad kāpēc gan nepievērt aci uz burkšķēšanu? Jūs domājat, ka ir viegli novecot un vēl ar to samierināties? Pašai ir veselības problēmas, bet vienmēr cenšos iejusties otra ādā.
Vispār, meitenes, es nelepotos par to, ka rupjībām un nepieklājībai atbildu ar to pašu vai pat dubultā. Vai maz ir jābrīnās kāpēc pasaulē norisinās kari? Cilvēki ir neiecietīgi viens pret otru sīkos ikdienišķos sīkumos, kur nu vēl runāt par globālākām problēmām.

Šādus vecus cilvēkus, kuriem ir grūti nostāvēt un kuri nav agresīvi, esmu ievērojusi ļoti reti. Ja nesēžu iekšpusē, palaižu apsēsties, ja vien nejūtu, ka pašai var sākties reibonis, tas gan vairāk attiecas uz vasaru un pārbāztiem transportiem.
Īsti nevaru piekrist tam, ka nelaistu kādu sēdēt tik ilgi, kamēr kāds vīrietis nepieceltos, jo man drīzāk paliktu žēl, ka cilvēkam ar štociņu, kuram ir grūti kustēties būtu jāgaida.

Ja braucu ar sabiedrisko, tad pārsvarā starppilsētu, tur parasti ir vietas, ja nav, palaidīšu vecākus cilvēkus, grūtnieces, kad vēl biju stāvoklī braucu stundu kājās, nebija grūti un man ir neērti prasīt vietu, ja būtu slikti, tad gan jau palūgtu, bet tai pašā braucienā meitene kādā 8 mēnesī ar lielu punci stāvēja jau kad es iekāpu un kad kāpu ārā viņa brauca tālāk. Nesmuki, ņemot vērā cik daudz vīriešu un jauniešu sēdēja. Esmu piedzīvojusi kad sēžot bez maz vai klēpī lien, neskatoties uz to, ka var redzēt, ka sēž grūtniece un tā sieviete visu ceļu blenza ar iznīcinošu skatienu, lai gan nu nebija vecāka par 30 un bija jābrauc nepilna pusst.

Trakākais ir starrpilsētu autobusi Rīga-Daugavpils uz abiem galiem, kas lielākoties ir tik pilni, ka kājās stāv saspiedušies viens pie otra, jo reisu nav, a braucēju daudz un nekad neuzminēsi, kad ir tukšāks, kad pilns. Pat vilcienos šajā maršrutā ir īpaši ap darba laika beigām, ceturdienās, piekdienās nav vietu.

Kāpēc gan nepievērt aci uz burkšķēšanu

Es gan nesaprotu, kāpēc man būtu jāpiever acis, ka kāds atļaujas burkšķēt, lamāties utt. Ja man ir bijusi slikta diena, es neuzskatu, ka tāpēc varu izgāzt savu žulti pār cilvēkiem, kam ar to nav nekāda sakara. Vēl šonedēļ braucu ar draudzeni autobusā un pretīga vecene sarunāja tādas rupjības, ka mati cēlās stāvus un ne tāpēc, ka viņu nelaida sēdēt, bet tāpēc, ka viņu nelaida sēdēt tieši tajā vietā, kur viņa gribēja.

Man parasti palaimējas iekāpt jau pārpildītā un visu ceļu nostāvēt vai arī tik pustukšā, ka vietu dot nav vajadzības. Bet ja ir bijusi tāda situācija, ka tuvumā redzu kādu vecāku cilvēku un brīvu vietu nav, esmu piedāvājusi apsēsties, jā.

Es atceros, ka biju kaut kādā 8.mēnesī Rīgā, bija šausmīgi karsts, pāri 30, pārbāzts trolejbuss, un neviens vietu nedeva, jutos tik šausmīgi, domāju, ka dzemdēšu tūlīt pat uz vietas. Vēljovairāk tāpēc dodu vietu, kam to vajag vairāk kā man.

ddlerium, bet varbūt sievietei ir mentālas problēmas! Vai cilvēkam kāda nelaime notikusi, ar ko nespēj sadzīvot, tāpēc šāda veida eksplozijas. Neesam mēs visi vienādi. Kāpēc pie sirds jāņem sveša cilvēka histērijas?

Ja ir pilns trolejbuss, kur vispār nav iespējas apgriezties + man ir liela ceļa soma un konkrētais cilvēks, kuru varētu palaist apsēsties, nestāv tieši blakus, tad nelaižu. Lai palaiž tie, kas sēž tuvāk un kuriem nav smagu somu/ratu utt. Ja transports ir tukšs vai pustukšs, vienmēr piedāvāju vietu, taču ir reizes, kad tantes pateicas par piedāvājumu, bet nesēžas.

Par to, ka viņai varētu būt mentālas problēmas es piekrītu 100%, jo tas tiešām bija wow, man šķiet, ka tur visi apkārtējie bija gatavi zemē ielīst viņas vietā no kauna.
Neņemu pie sirds, bet vienkārši garastāvoklis tika sabojāts visai dienai, pat ņemot vērā, ka tas nebija adresēts man.

Kāpēc pie sirds jāņem sveša cilvēka histērijas?

Un kāpēc ne? Cilvēkam nav tiesību justies aizvainotam? Tad tas ir normāli no vecenes puses - izgāzt žulti un tam, uz kuru izgāž, ir jāsamierinās un nav jāņem pie sirds? Ja tev paņemtu sūdu spaini uz galvas uzlietu, tu varētu stāvēt un izturēties tā, it kā tas nebūtu noticis un viss būtu kārtībā? Tas liktos baigi normāli?
Ir ļoti daudz emocionālu cilvēku, kuriem nav patīkami, ja kaut kādas svešas vecenes izgāž pār viņiem savas rupjības par neko.
Kāpēc viens var žulti gāzt, bet pārējiem ir jāizliekas, ka tas nav noticis, jo - ak, nabadzīte, viņai kādas problēmas. Kuram nav problēmas šajā dzīvē? Man arī ir, bet es tāpēc neeju un negāžu žulti uz cilvēkiem tramvajā.
Nekad neuzskatīšu par normu padomus no sērijas - ignorē, neņem galvā, ka kāds tevi apvaino, nesaki neko, jo karma atmaksās viņam utt.