Cilvēku ļaunums un tā ietekme uz citu dzīvēm.

Man liekas, lai, cik loti mees arii censtos norobezoties no taadiem cilveekiem, pilniigi no taa izbeegt nevarees. Biezi pat muusu "tuvaakie" vienaa mirklii var paarveersties par taadiem, kuriem noskaudiis muusu veiksme utt. Diemzeel, bet taa tas ir!

Cenšos, lai manas domas un cilvēki apkārt ir pozitīvi. No pieredzes - negatīvi cilvēki vai tādi, kas visu laiku sūdzas, uzgrūž kā papildus nastu un liekas, ka visu laiku ir smagums. Labāk taču ir smieties, smaidīt un baudīt dzīvi un vieglāk to darīt, ja blakus ir pozitīvi cilvēki. Pat ja negatīvs cilvēks ir Tev tuvs, viņu zaudējot, ilgtermiņā tikai var iegūt!

Protams, ņemu galvā. Bet lielākoties to kritiku no cilvēkiem, ko respektēju. Nav mana pašapziņa tik augsta. Par to daudz domāju, kaut gan man šķiet, vienalga pati sev esmu vislielākis kritiķis.
Ja kaut kāds izvērstais ļaunums uz visu pasauli, negācijas ne uz mani konkrēti, bet vienkārši uz visu un visiem, tad īpaši nedomāju par to, varētu pat teikt, ka man tādus cilvēkus ir žēl un nereti pārņem vēlme viņus saprast, nereti provocējot, uzdodot jautājumus.. Man šķiet, ļaunumam bieži ir iemesls, tā ir aizsardzība, patiesībā tam apakšā ir liela sāpe. Bet vispār es ticu labajam katrā, pat visnejaukākajā cilvēkā mēğinu saskatīt trauslo sirsniņu aiz agresijas maskas. Laikam jau naivi.. Protams, es nerunāju par kaut kādām galējībām kā psihiskas novirzes.

Vai vispār ticat tam, ka apkārtējo pūtieni, indes spļāvieni un lamas ietiecas mūsu dzīvē, spēj pamaisīt plānus un slāpēt panākumus?

interneta negācijas man ir nulles vērtas, bet realitātē ir bijis, ka uzbraucieni, dzēlīgi vārdi ne tikai sabojā noskaņojumu uz visu dienu, bet arī grauj pašvērtējumu. Tas bija agrāk, tagad es sev nelaižu klāt citu cilvēku nejaukos izteikumus, sliktās piezīmes un mēģinājumus izprovocēt uz kašķi. Ja cilvēkam ir slikts noskaņojums, tā ir viņa problēma, ar kuru jātiek galā, nevis jāaplipina ar sliktu npskaņojumu pārējie. Vismaz tā es to uztveru.

Pret sevi vērstām negācijām sākumā varu sacepties un ilgi cīnīties pretī, lai kaut ko uzlabotu, bet ilgtermiņā tas viss norūda, liek izaudzēt biezāku ādu, nevis katru negatīvo cilvēku ņemt pie sirds.

Ļauna acs mani ņeķer, un ļauni vārdi vienaldzīgi vai dažrez pat stiprina. Tomēr nojaušu, ka mans pesimisms spējīgs izdzēst jebkuru liesmu cita acīs. Tāpēc ļoti piedomāju ko saku. Kad man cilvēks stāsta plānus vai idejas, man jau 12 standarta frāzes kā atbalstīt vai iedrošināt. Pateikt labu vārdu par darbu vai pasākumu arī nav grūti. Bet kopumā es pats tikpat ļauns un pragmatisks kā pasaule. Slimu putnu no plēsoņas nepaglābšu. Vienaldzīgi.

Mis Take tu jau pati esi aizfantazējusies. Ir arī tādi skauģi, kuri staigā pie tantiņām/zīlniecēm visādus brīnumus darīdami un runādami.

ginta11 - ká tas cilvéks tev noskauda laimi? vai tas nebija vnk tá, ka tu vaino to cilvéku pie savám neveiksmém, jo tev liekas, ka, iespéjams, vinjam skauzh? ar shádu domáshanu cilvéki médz pashi savu laimi palaist valjá ( - ko ta es, tas tachu kaiminju Jurítim skauzh un tápéc man tagad kráns salúza...)

kártéjo reizi atkártoshos , ir ljoti maz cilvéku ar magiskám spéjám, lai kádam ar domu spéku vai piebúrumu atnjemtu laimi. lv, domáju nav vairák par 5 tádiem cilvékiem, iespéjams nav neviena! visi tie- noskauda, piebúra, noládéja - ir tikai júsu galvás, un tam ticot, jús darat sev pári. noskaust un noládét var tikai 1 cilvéku - sevi pashu.

Pēc tā cik ''jauki'' bija mani skolas gadi, esmu uzaudzējusi ļoti biezu ādu.

Neņemu vērā un neapvainojos par svešu cilvēku negācijām un manā draugu lokā tādu cilvēku nav.

Ja ir spiests kontaktēties ar kādu, kurš ir jūtami ļauns cilvēks (piem kolēģi) tad cenšos ieturēt neitrālas attiecības. Itkā pa labam, bet klāt nelaižu

Uzskatu, ka citi var novēlēt otram ļaunu, noskaust utt, bet tas tikai tādā gadījumā, ja cilvēks pats tam tic un to uzņem sevī, nav pietiekami stiprs.

Man naakaas ikdienaa sastapties ar iideetaajiem. Slimi cilveeki parasti ir niigri, chiikstoshi, bljaujoshi. Liidz ar darba apgjeerba uzvilkshanu, es uzvelku virsuu to meeteliiti, kas liek man palaist gar ausiim daudzus tekstus bez atbildeeshanas pretii. Privaatajaa dziivee gan dodu pretii vai pat tieshi cilveekam aciis pasaku, ka vinjsh man ir nepatiikams un lai nenaak man klaat, ja indes spljaushana ir sistemaatiska. Tiesa, parasti mani neaiztiek, jo es izskatos diezgan riebiiga un biedeejosha, kaa arii apkaarteejie jau zina, ka ja vajag, varu uzkaapt uz vissaapiigaakaas varzjacs.

Šobrīd strādāju pie pozitīvās vides sev apkārt. Bet citu ļaunumam ticu, kopš nesen viens cilvēks noskauda manu laimi un ātri vien pazaudēju lielāko daļu no savas stabilās, sakārtotās dzīves.

Man apkart nav ne negativu, ne skaudigu, ne ljaunu cilveku, esmu no tadiem atbrivojusies un sapratusi, ka tadus nemainit.

ā, un vispār.. tas reizēm mani pat biedē, bet es jūtu cilvēkus.. Neesmu vel ne reizi kļūdījusies. Vienīgais mīnuss, ka, ja sajūtu, ka cilvēks ir ļauns, man tīri fiziski pat riebjas viņa klātbūtne. Vai arī, ja psihiski nelīdzsvarots, tāds ar naidu iekšā. Brrr.

es negatívo neuznjemu seví, nav svarígi - forums, vai dzíve. pat ja káds/káda méginátu mani negatívi ietekmét - nesanáktu, es máku sevi norobezhot no apkártéjo negatívás energijas un emocijám. tas ir tápat ká - kádu var pat nejaushi noládét, pasakot sliktu várdu, mani noládét pat speciáli bús ljoti grúti. neviena indes spljávieni manu dzívi neizmainís. agrák pati to nebiju ievérojusi un par to aizdomájusies, lídz man káds cilvéks pateica, pievérst tam uzmaníbu, cik ljoti labi man sanák sevi aizsargát no visa negatívá, kas ir blakus.

Un tam, ko seit vairakas ir teikusas, ka forums un dzive tik krasi atskiras, nericu. Ja cilvks seit ir spejigs but tads, tad nevar but, ka dzive ir puukains, ieksa tas visas lietinas tapat sez.

+

Es izvairos no cilvēkiem, kuri nepatīk kādu noteiktu iemeslu dēļ un parasti pie vainas viņu negatīvās īpašības. Tikpat labi, varu nerunāt ar šo cilvēku vispār (tieši tā arī daru, jo no viena ekstra riebīga cilvēka diži izvairīties vienmēr nesanāk). Ticu ļaunām domām, skaudībai. Tāpat kā labajam :)

Es apzināti izvairos no cilvēkiem kuriem patīk aprunāt citus un vēlas tajā iesaistīt mani. Turu pa gabalu cilvēkus, zinot, ka pēc tikšanās ar viņiem man kkas kritīs uz nerviem. Principā kontrolēju sevi ar ko un cik tālu ielaižos. Tai skaitā radinieki arī.

Esmu maksimāli imūna pret cilvēku negācijām vai vēl vairāk - uz sevi vērstām destruktīvo emociju izpausmēm, lai gan nevarētu teikt, ka ar tām bieži saskaros vispār.
Tas ietekmē Tavu dzīvi tikai un vienīgi tik daudz, cik Tu pats to ielaid sevī un ļauj tam notikt.

Te es nerunāju par veselīgu kritiku no sev tuviem cilvēkiem.
Taču no sev tuvo cilvēku loka cenšos iespējami izslēgt čīkstošos un ar dzīvi neapmierinātos cilvēkus, tas gan.

Es drīzāk baidos un turos pa gabalu no cilvēkiem, kuri ir neapmierināti ar sevi, savu dzīvi un varētu noskaust manu laimi vai gribēt kaut ko no tā kas ir man. Nav runa par materiālām vērtībām.
Tas, ka man kāds pateiks: "Nolādu tevi!" Nedomāju, ka tas manā dzīvē ko izmainīs. Nu, varbūt sirsniņa mazliet notrīcētu, bet tikai par to - kāpēc tik ļauni?!

Gribētos teikt, ka man kritika un cilvēku sliktās enerģijas kā pīlei ūdens, tomēr nebūs taisnība vis. Neteikšu, ka baigi ietekmē, bet aizdomāties liek (tas gan neattiecas uz cosmo vairs). Patiesa ļaunuma un reālu riebeklību priekšā es gan kapitulēju - mani izsit no līdzsvara un tas var ietekmēt gan darbu, gan citas lietas dzīvē.

Cosmo kašķi biežāk izraisa smaidu ne kaut kādas pārdomas.

Pavasarī žurnālā lasīju pārdomu vērtu lūk, ko:

Ome, kuras laimīgā diena ir pensijas saņemšanas datums, zemapziņā savam mazdēlam novēl to pašu nelielo ciparu, apziņas līmenī priecīgi vēlot viņam daudz laimes. Tādējādi, cilvēks pat negribot spēj otram novēlēt savu priekšstatu par attiecīgo lietu, vērtību, parādību (šajā gadījumā, laimi).

Aina, protams, nepievilcīga - sanāk, ka nevajag nevienam neko vēlēt, ļaujot pašam izvēlēties sev vajadzīgo. Skaidrs, ka katram pašam sava vīzija par pasaules kārtību, daudzi šādus pieņēmumus nodēvēs par pēdējām blēņām. Šādai dzīves mācībai sekojot, droši vien vajadzētu palīst zem tumšas segas, aizvilkt aizkarus un dzīvot mūžīgā nošķirtībā.

Izvēlos vidusceļu. Ja kāda persona manī izraisa nepatiku, atgrūšanas izjūtu, iespēju robežās izvairīšos no kontaktiem. Piekrītu iepriekš izskanējušam - kādu vidi veidojam, tādā dzīvojam. Ja apzināti meklējam iespēju ecēties, tāda nāks.

Par forumu - ir personas, kuru zemiskuma un rupjības līmenis pirmajā mirklī pārsteidz, pēcāk rada nožēlu. Un ne par klasisko `kāda nelaimīga, dzīvi nīstoša mātīte šitā ir`, bet gan par to, ka cilvēks iznieko laiku un sevi neauglīgām izpausmēm. Br.