Hm, laikam sākumskolā tie bija kādi 0.20 sant./dienā. Par pusdienām bija samaksāts, bet ja nu sakārotos kāda bulciņa vai sula. Vēlāk sāka dot kādu 1-2 Ls/ned. Bija arī pilnīgi pietiekoši. Atceros, ka biju samērā bieža, jo maz tērētu, gandrīz neko un varēju pat 60 Ls ietaupīt (laikam gada laikā). Jā, jūtos kā biezā tajos laikos :D Parasti par atlikto naudiņu pirku vecākiem un māsai dāvanas svētkos. Man nekas nebija jāpērk, jo visu pirka vecāki, t.k. tā kabatas nauda netika nosista un iztērēta, bet atlikta. Vēlāk koledžā jau bija stipendija un t.k. dzīvoju tāpat ar vecākiem, tad stipi neesmu no kartes ņemusi ārā un nebiju tērējusi, gada beigās arī smuka summa bijusi..
Vispār vecāki īsti nekad ar naudu nav skopojušies tādā ziņā, ka vienmēr kaut ko iedevuši, bet nekad ar māsu vecākus neesam uzskatījuši par naudas aparātiem.
Arī tagad, kad esmu jau liela meitene, dažreiz vecāki pajautā, vai man ir nauda, vai nevajag kaut ko aizdot. Protams, ka vienmēr atsakos, jo jau sen apmaksāju rēķinus pati un uzturu sevi. Īstenībā pat apmaksāju vecākiem dažus rēķinus. Apmaksātu arī itus, bet viņi neļauj. Vismaz apmaksāju tos, kurus saņemu savā e-pastā.
Nesen tētis, uzzinot, ka plānoju doties atvaļinājumā, pienācis klāt un pajautājis, vai man nevajagot piemest ceļojumam. Lieki teikt, ka atteicos, bet.. tik silti palika ap sirdi, ka saviem vecākiem mēs vienmēr būsim mazi bērni, par kuriem jārūpējas. Tas ir skaisti un priecājos, ka māku to novērtēt!
79
