Egoisms?

Uljana- kāds sakars tukšiem vārdiem piedodied, atvainojiet utt.. ar vārdu egoisms? Tas, ka tu pateiksi kādam kaut ko labu nemaina faktu, ka tad kad kāds uz zemes nokritīs, tu paiesi garām un tēlosi svētu gosniņu ar tekstiem- tak piedzēries, man rokas būs netīras, man vienalga kā viņam, ka tik man labi, jeb vēl labāk- teksts, kuras laikam visas kā ābeci samācījušās- man bail, jo viņš vēl man pāri nodarīs.. !! Tik, kad Tu pakritīsi, tad nebrīnies, ka neviens nepieies tev klāt, tik ar lielām acīm noskatīsies un vēl nofilmēs. Bet tas tak forši, ne? Jo egoisms ir stilīga padarīšana.

Un kura bija tā dura, kas teica, ka neminu faktus? Ko es katrā komentārā daru? Toriju bārstu?

PārslaKo- bļe ko visu laiku mal vienu tik -mamma mamma mamma, te arī runā par ko citu. Par faktu būt egoistam kā tādam!!! Kā ieklemmējusies plate te murgo kko

Draudziņ, es ar rupekļiem nerunāju, tā kā nomierinies. Neesi pagaidām vēl pasaules naba, kurai veltīti visi komentāri.

Un tu būtu tā pasaules naba, ka ar tevi tik nabas var runāt? Atvainojiet, godāta majestāte. Man paklanīties arī?

Kāpēc tu domā, ka es varētu baidīties no nokritušā cilvēka?

Tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka nereti sabiedrībā tiek spriests tik vispārīgi un neiedziļinoties. Ja kāda pakļaujas kādiem sabiedrības standartiem, kas nosaka, ka tu neesi egoists, piemēram, viņai ir bērni vai ilgstošas attiecības, tad uzreiz tas cilvēks tiešām nav egoists, tas nekas, ka pret visiem citiem izturas kā sūds un ka no nesavtības un līdzjūtības tur ne smakas. Savukārt cilvēks, kurš savu iemeslu dēļ nevēlas bērnus vai neizveido attiecības, jo viņam sava karjera un pašizaugsme ir svarīgāka, uzreiz ir egoists un YOLO sekotājs, lai gan viņš, piemēram, darbojas ntajos labdarības projektos u.tml. Skataties plašāk. Jo īpaši tas attiecas uz tevi, Llapsiņa.

:D Jokaina maza meitene Tu esi šķiet. Labu Tev vakaru. :D

Egoistiska esmu,bet nekad to neesmu skandinājusi apkārt,priekš kam.Un nesaku,ka lepojos ar to.

Es vēl domāju ,ka tās ir bailes paļauties uz kādu , būt atkarīgam no kāda un kāda dēļ ziedot kaut ko savu. Reti kurš ir ar mieru cita labā upurēt kaut ko savu.

Wee ,kur vairs precīzāk.
1) Visi viens izmanto/čakarē/tin ap pirkstu,
2) Jebkurš, pat šķietami ļoti ,ļoti tuvs cilvēks tevi kādā brīdī var nodot un nodos ar
3) Kāpēc ,gan man kaut ko upurēt, kāda cita dēļ
4) Tavs darbs, viss ko pati ,es uzsveru ,PATI esi panākusi nepazudīs tā vienkārši
5) Kāda jēga dzīvot citiem ,ja šī "jēga" vienā dienā var "pacelt cepuri " un aiziet, beigās paliksi tukša un bez savas "jēgas" ar saistībām apkrāvusies.
Es neredzu jēgu kaut ko darīt cita labā, ja tas manu stāvokli kaut kādā veidā pasliktinātu, darītu nekomfortablu, es zaudētu kaut ko ,nē, paldies.

Daudzi musdienas pietelo egoistus.
Manuprat, uzbuvet apkart sev sienu ir vieglaak, neka kaut ko pieraadiit utm.

Es laikam šeit esmu izmirstošā suga, jo man ir prieks arī kādam citam prieku sagādāt.

Ir arī labām, uz āru, citu labā vērstām darbībām iekšēji, egoistiski motīvi. "Man sagādā prieku, man patīk, prieks, ka Tev prieks," utt.
Tas, ka cilvēks, varbūt pat ne vienmēr apzinātā līmenī domā par sevi, nenozīmē, ka viņš nedara labu citiem. Es varu būt mīloša 3 bērnu māte, kas viņiem atdod maksimāli daudz sava laika, uzmanības un naudas, bet ja kaut viens man pateiks "mamma, es Tevi nemīlu," es būšu ļoti bēdīga. Un ja es atradīšu manuprāt visforšāko, visskaistāko dāvanu un tas cilvēks man nepateiks "paldies" vai neizrādīs nekādu prieku, es būšu ļoti vīlusies. Ir ir, tam iekšēji motīvi.

Cosmo atkal cenšas izmērīt to, kas nav mērāms. Katram cilvēkam ar prātu jācenšas izsvērt, cik tad veselīgs vai pārspīlēts ir viņa egoisms. Ja tās izjūtas nav, tad ir bēdīgi.
Šeit bieži var lasīt tādus attiecību stāstus, kuros viens gaida, kad otrs viņam pilnībā pielāgosies un, ja tas nenotiek, uzskata, ka viņu nemīl, jo "viņam mani jāmīl, kāda esmu!". Blakus otra galējība - cilvēks, kas iztop pilnīgi visos jautājumos, pataisa sevi par lupatu un brīnās, kā tas nākas, ka "es taču viņam visu, visu, bet viņš mani nemīl!". Kaut kāda deva egoisma jau ir abos gadījumos, tikai katrā savādāka, jo pirmais gadījums iedomājas sevi par pasaules nabu, kamēr otrais gatavs atdot visu, lai iegūtu to kāroto mīlestības mazumiņu. Taču abiem gadījumiem ir viens mērķis - iegūt vēlamo. Tātad tomēr egoisms.
Ja cilvēks prot izvērtēt, kurā gadījumā ļaut savam egoismam vaļu, bet, kad to pievaldīt, ļoti labi, ja ne, bēdīgi. Bet, kā jau minēju - izmērāms tas nav.

Neatceros vairs, kam piederēja šis citāts, bet te būs īsti vietā - "Egoists ir cilvēks, kurš par sevi domā vairāk, nekā par mani."
Mums ir viegli kādu saukt par egoistu, jo viņš domā par sevi, taču paši sevi mēs bieži vien neredzam.

krista21- tu izklausies neizaugusi tīnīte, kas cenšās būt gudrākā pāri visam, jo vecāki liek izdarīt kaut ko arī citu labā, ne tikai sev.. tev tiešām tas neliekas nožēlojami?Tikai atkārtoties- man!man!man!...nu ja tava mamma arī tā domātu, tad Tevis tagad nebūtu..

Es no saviem 30 nodziivotajiem gadiem tieshi 10 gadus nodarbojos ar briivpraatiigo darbu un labdariibu. Nupat pirms ienaakshanas cosmo aiznesu divas maajas taalaak dziivojoshajam veciitim, kursh vakar salauza ribas pakriitot, svaigi spiestu sulu un dvd ar filmaam (bez maksas un negaidot pretii paldies). Bet es vismaz lieluliigi nenoliedzu to, ka manii tomeer miit egoiste, kaa to meedz dazi cilveeki dariit. Esmu paaraak egoistiska, lai upureetu savu dziivi viirietim, tai vietaa piekritiishu tikai liidzveertiigai sadarbiibai, pietiekami egoistiska, lai atteiktu luugumus, ja tie prasa no maniim paaraak lielus upurus un lai neljautu citiem sev kaapt uz galvas, zinu, ka diez vai speeshu upureet savu dziiviibu, lai glaabtu citus.

Neredzu problēmu. Visi nevar būt Mātes Terēzes, kam prioritāte ir citi un par sevi vienalga.

Turklāt, es daudz vairāk cosmo lasu par egoisma trūkumu - par tām sievietēm, kurām prioritāte ir nevis pašas sajūtas, bet vecis un tas, lai tikai viņam būtu labi, par tām, kuras gatavas paciest krāpšanu un kāpšanu sev uz galvas utt.

zinu, ka diez vai speeshu upureet savu dziiviibu, lai glaabtu citus.

Ir gadījies par šo tēmu paspriedelēt ar kādu pazīstamu psihologu.
Viņš teica, ka tas nav egosims - tas ir izdzīvošanas instinkts. Tas izslēdzas tikai tad, kad mēs nonākam dilemmas priekšā - glābt vai neglābt kādu ļoti īpašu cilvēku - mammu/vīru/bērnus, tos cilvēkus, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.
Protams, te tūlīt saradīsies bars, kas teiks, ka pat tad, ja pašas peldēt nemācētu, ietu glābt katru, kas slīkst. Gribētu redzēt, kā tas dzīvē strādā. Nestrādā jau. Ja slīktu pašas bērns, tad gan tas nostrādā, tad ir vienalga.

Turpinu Alexxa komentaara beigas.
Ja cilveeks, kas nemaak peldeet, lien uudenii pie sliikstosha, tad nevis glaabj sliikstosho, bet dara bezjeedziigu pashnaaviibu. Tas nav egoisms nesniegt paliidziibu, ja to objektiivi nevar izdariit. Ja peec paliidziibas sniegshanas jaaglaabj divi, tad tas ir stulbums nevis ceelsirdiiba.

nakts_nakts
Vairaakaart forumaa niciigi izsakaas par maati Tereezu. Manaa skatiijumaa augstpraatiiba nevietaa-cilveeks sekoja savai sirdsbalsij, piepildiija savu aicinaajumu, dziivo taadu dziivi, kaadu grib.
Cik daudzas no jums uzdroshinaas sekot savai sirdsbasij, ja tas ir pretrunaa ar sabiedriibas viedokli par "stiliigumu"? Ir daudz cilveeku, kas straadaa necilu darbu, bet ir tik lielaa harmonijaa ar sevi, ka to var tikai apbriinot.

Dionysus, vai tad tiešām, tiešām nav neviena egoista, kam būtu bērni?

Protams ir. Daudziem bērniem trūkst uzmanības un mīlestības no vecāku puses.

Es neesmu egoiste un nebūšu, jo man patīk rūpēties un mīļot otru, patīk darīt labu, un nebūt nekā žēl, svarīgi otru darīt laimīgu un otrs dara laimīgu mani.
Kas notiek ar citiem, man vienalga...

Šeit tika minēts, ka sieviete cauri gadsimtiem ir bijusi spiesta izdabāt utt..

Bet.. ja mīl otru cilvēku un viņš rūp, es pat gribu ielikt šķīvī viņam to gardāko kumosu, pēdējo cepumu atdot utt :D

Viss var notikt arī dabiski.. ne jau vienmēr gādība ir spiesta padarīšana :D

Visi cilvēki ir egoisti automātiski. Tur nav ko diskutēt.