padiskutējam

Man nebija bail, es vienkārši negribēju (runāju pagātnē, jo pēc šejienes mērauklas esmu jau veca un dzemdēšanu jaunībā esmu sen nokavējusi). Ir 1000 un 1 lieta, ko darīt tā vietā, lai mainītu pamperus. Un savu jaunību, savas dzīves sākumu es gribēju veltīt sev, dzīves svinēšanai un brīvībai, gribēju kaut ko sasniegt, pieaugt, kļūt par nobriedušu personu un nostāties uz savām kājām. Nevis sākumā bērnu un pēc tam visu pārējo.

Šajā pulciņā skaidrs kādas abgrozās:-D

vismaz tagad zināšu, ka Jūs bērnu uzskatat par lielu klapatu un nevajadzīgu naudas sūcēju nevis kādu, kas vienmēr būs ar Jums un Jūs no sirds mīlēs. Jūs varbūt esat dzirdējušas par tādu lietu, ka bērnudārzs, jo visu laiku sīkais nebūs iestrēdzis gada vecumā, kad tik uz pamperiem jādzīvo. Un tajā laikā, kad bērns ir tur, tad var nodoties savām lietām(skaistumkopšana, sports, darbs, skola utt). Un tad arī pelnot varēsiet aizbraukt kur sirds kāro, jo Jums būs ienākumi un varēsiet atļauties noalgot aukli, bet pēcāk jau būs tik liels, ka vecvecākiem grūtības nesagādās. Ziniet, ar bērnu var ļoti daudz ko izdarīt, tikai ir cita lieta, daudzas ir par slinku, egoistisku un vienmēr izvēlēsies to, kas šinī brīdī būs vieglāk, bet ilgākā laika periodā augļus nenesīs!!

Kāpēc bail? :D To, ka vienkārši var negribēt bērnu, nevari iedomāties?
Atrunas tiek meklētas, ja kāds sāk uzbāzties ar bērnu jautājumu, priekš sevis man nav vajadzīgas atrunas.
Atbildot uz jautajumu, bērni nekad nav patikuši, nevaru kā citas tur ar viņiem ņemties. Neesmu tik materiāli stabila, lai sniegtu bērnam kvalitatīvu dzīvi, plus vēl dzīve piespiedusi saprast, ka varu paļauties tikai uz sevi, ka vīrietis vienā brīdī var pēkšņi nebūt un vienai ar visu jātiek galā, tāpēc, visticamāk, bērnu nesagribēšu.

es ari sobrid ireeeju dzivokli. man nekas nepieder.

man 24 neesmu preceejusies.vispar katram savs laiks. cita dzemdeee 16 gados cita tik 30 gados.


katram ir tiesibas dzemdet kad jutas gatavs.

man ja godīgi vienīgā lieta, kas baida ir tas, ka negribētu bērnu audzināt Rīgā un pagaidām nav iespēja dzīvot manā sapņu pilsētā. Nu tīri tas mājokļa jautājums... bet tā, ne pa darbu, ne figūru, ne ko citu neuztraucos.

Es uzskatu, ka ir pavisam normāli nevēlēties pēcnācējus. Par sevi varu pateikt, ka no bērnības līdz pusaudža vecumam esmu piedzīvojusi dažādas medicīniskas manipulācijas un ilgi gulējusi slimnīcās. Esmu tik ļoti daudz fiziski cietusi kā reti kurš cilvēks un ja varu atteikties no vēl viena sāpju brīža, protams, to darīšu.

Esmu egoiste un no tā nekaunos. Pirmām kārtām domāju par sevi un savu labklājību un domāju, ka tas tā būs vienmēr.

Un kā jau teicu, ir muļķīgi radīt bērnu tikai tāpēc, ka tā vajag sabiedrībai.

Lielākoties tas ir tādēļ, ka tajos padsmit un tikko 20 gadus sasniegušajiem nav izglītība, finanses,savs miteklis un tādas lietas. Protams - nav vairs tā brīvība, nerunājot par klubiem, bet tīri elementāri visādiem spontāniem izbraucieniem, ceļojumiem, darbiem, kur ir regulāri un/vai ilgstoši komandējumi un tādas lietas.

Es pati esmu kategorijā jaunās mammas, bet mans viedoklis tā pat nemainās, ka ap tiem 25 gadiem tomēr ir lielāka stabilitāte un jau reālāk var domāt par bērnu, jo tas tomēr ir ļoti nopietns lēmums.

Negribu sabojāt figūru.
Negribu uzņemties atbildību.
Negribu sākt domāt par dzīvesvietas maiņu, jo šobrīd dzīvoju vienistabas dzīvoklī un man pilnībā pietiek, bet ar bērnu vnk pat kauns būtu dzīvot tādā.
Negribu mūsu abu ienākumus dalīt uz 3.
Negribu dzemdēt, negribu barot ar krūti. Man tas liekas pretīgi.
Negribu vairāk klapatu.
Negribu domāt par pameriem, drēbēm un visu citām lietām.
Šobrīd finansiāli arī nespētu pavilkt bērnu tā, kā gribētos, lai bērnam ir. Doma par palīdzību no apkārtējiem izraisa riebumu. Nekad negribu pieļaut situāciju, ka pati nevaru pavilkt.
Nu neko es negribu! Priekš kam? Man ir tikai 23. Nafig priekšlaicīgi bojāt dzīvi? Jā, šobrīd bērns man sabojātu visu iespējami un neiespējamo.
Tas tā - pa godīgo.

Jums ir tiešām bail dzemdēt jaunībā? Kapēc?
nav bail bet nav maates aicinajuma

Bail, ka vecis piekrāps, pametīs, paliksiet viena?
nav bail, ja kraaps tad kraaps taa pat ar beernu vai bez :D

Baidāties par savu augumu, kurš tiks sabojāts jeb no tā, ka nevarēsiet vairs iet uz klubiem un savas dirsas kratīt visiem večiem, kas paskatās uz Jums?
Uz klubiem nestaigaju, taa ka man pof..., bet ja vajag kratiit ar maaku:D Augums, shaubos vai man tiktu sabojaats, jo piekopju aktiivu dziivesveidu un veseliigu eshanu, smekjeet nesmekjeeju, un dzeru reti un aar meeru! Tev kaut kaads divains stereotips, ka visas sievietes kas neveelas dzemdeet krataas virieshu priekshaa! :D

Bail kļūt neiekārojamām?
Nee jo esmu kaarojama vienmeer :D Un katram vecumam savs skaistums !

Bail, ka nevarēsiet izmācīties un paliksiet neizglītotas?
Izgliitiiba ir, bet ja vajadzeetu berns mani neapstadinaatu taas iegushanaa!

Bail, ka vairs nevarēsiet stādīt sevi augstāk par visu, bet priekšroka būs jādod bērnam?
Kas par mulkjiigu jautaajumu!

Kpc meklējiet vienmēr kaut kādas atrunas uz to, lai veidotu pēcnācējus? Bērni vienkārši nepatīk un domājat, ka sasniedzot konkrētu vecumu sāks patikt??
A ja godiigi pattreiz neko nedomaju, baudu dziivi, un vai tad tas ir noziegums?

Ko pati nedzemdē un nerādi piemēru? :D

Uz doto brīdi man tiešām būtu fiziski bail dzemdēt. Bail no tām ellīgajām sāpēm. Bet nu process ir un paliek visām +- vienādi sāpīgs, takā gan jau, ka kaut kad nākotnē izturēšu :D

es veletos mazo, ja zinaatu ka nebusu viena un mazajam bgus pilnvertiga dzive un speeesu visas vajadzibas nodrosinaat.



vai kada gribeeetu noklut situaacijaa ka psai jaaspragst nost un jaraujas 2 darbos +par aukli jaamaksaaa? berns ir atbildiibaujn tur vajag papildus finances.

kas labaak nogaidiit vai vnk nodrasties un peksni palikt staavokli???

Es jau no ļoti agra vecuma esmu vienmēr rūpējusies par visiem citiem, izņemot sevi. Tieši tādēļ man šobrīd gribas rūpēties tikai par sevi un savam interesem, atstājot citus nedaudz otrajā plānā. Savu naudu un laiku tērēt tikai sev. Negribu, lai mani ierobežo un es 7dienā nevaru atļauties aiziet uz vēlajaām brokastīm, darba dienas vakarā ar vīna pudeli aizstaigāt pie draudzenes, vai nakts vidū skaļi mīlēties, jo man jādomā par bērna komfortu.

Es minēju vairākus jautājumus, tas nenozīmē, ka visiem atbilst visi, bet katram ir kas specifisks, kas ir tieši viņam..

Kpc meklējiet vienmēr kaut kādas atrunas uz to, lai veidotu pēcnācējus?

Ir cilvēki, kas plāno savu dzīvi, ir atbildīgi un saprot, ka bērns tas ir nebeidzams darbs, ziedošanās un sava ego atbīdīšana malā uz krietni daudziem gadiem. Nevis tikai smaidīga bebja sejiņa no Pampers reklāmas. Tad, kad ir gatavi šim darbam gan morāli, gan materiāli, tad arī gādā tos.

Mēģini uztaisīt kārtējo kašķu tēmu? :D

Es labprāt gribētu bērnu kaut tagad. Bet ir divi apstākļi, kas mani attur. Pirmais - esmu tikusi pusē maģistram un pamazām virzos karjerā un apgūstu jaunas jomas. Man patīk mans darbs, un es gribu redzēt, ko vēl varu izdarīt un uz ko esmu spējīga. Zinu, ka grūtniecība un zīdainis šo procesu apstādinātu vismaz uz kādu brīdi. Otrs iemesls ir personiskāks, to es negribu atklāt. Es nedomāju gaidīt līdz 30, bet nekad nevar zināt, kā dzīve iegrozīsies.

Man nebija bail dzemdēt jaunībā, es tieši tā gribēju. Patīkama sajūta, ka bērns nav vairs zīdainis bet dzīves baudīšanai man visa dzīve priekšā. :D

Cik tev pasai jau ir bernu? Ja esi par jaunajam mammam, cerams, ka tev jau sen ir berni

Kāpēc klubi uzreiz? Ak jel...

++++

ne jau visas katru nedelas nogali pa bariem,klubiem tusejas.



un vispar lapsinj, kas tev par dalu???? normaalassievietes kad juutas gatavas gimenes plaanosanai tad ari censaaas.

vispar uzskatu labaak nogaidiit kameer istais virietis pei saanaun esi finansinaali nodrsinaata.

it ipasi siet lv ar minimaalo algu viena patiun13 euro pabalstu nu neizvilksi, bet ja veelies nonmaakt situaacija ka bernam pat paiku normaalu pec gada vecuma nespeesi nodrosinaat uz prieksu.+nav runas tik pa paiku ari drebes un taaa ar 13 euro pat nedeelaa knapi bernu pabarosi ,nemotr veraa kabernu nevar uztureet tik ar 1 roltonu dienaaa.!!!!!!!!1

Nevis bail, bet vienkārši nevēlos bērnus. Nevēlos atteikties no savas dzīves, upurēt savas intereses un savu brīvību. Man patīk, ka varam ar vīrieti pēkšņi izdomāt nedēļas nogalē aizbraukt kaut kur, prom no Rīgas, izbaudīt divvientulību citā pilsētā vai valstī. Ar bērnu tas nebūtu iespējams - vajadzētu vai nu palikt un sēdēt mājās, vai diedelēt lai vecāki atliek savus plānus un sēž ar sīko, bet ņemšana līdz...kāda tur divvientulība vai romantika vairs.
Gribu izbaudīt savu laiku tā, kā man patīk to darīt, nevis visu savu dzīvi pakārtot bērnam.
Iespējams, kad man būs 30 vai 35 es gribēšu visu nolikt malā un sēdēt pie pamperiem, bet šobrīd es to vienkārši negribu. Nebaidos. Vienkārši negribu.