Es mammai piedzimu, kad viņai bija 35. Kad biju maza, domāju, cik tas ir stulbi, kā es gribētu jaunu mammu (jo lielākoties visiem vienaudžiem mammas bija salīdzinoši jaunas), bla bla, tagad saprotu, ka tās ir pilnīgākās muļķības. Ne jau gada skaitlis ietekmē to, cik labas un saskanīgas būs attiecības un cik mamma būs zinoša un aktuāla - es vienmēr ar savu mammu varu parunāt par jebko, viņai nav veca un aizspriedumaina domāšana vai nespēja izprast jauno paaudzi. Lasot šo diskusiju, liekas, ka cilvēks pēc 40 gadu vecuma ir norakstāms sirmgalvis, kurš neko nesaprot un atpaliek no dzīves.
Ir arī viena svarīga lieta - briedums. Mana māsa piedzima, kad mammai bija 18, un tas viņai par labu nenāca it nemaz. Mamma pati ir stāstījusi, ka tajā vecumā pret saviem bērniem viņa neizjuta to, ko sāka izjust sasniedzot 30 gadus, toreiz, 18 gados, mācības, darbs un dzīves baudīšana bija nozīmīgākas, bērns bija tikai ģimenes loceklis, kuru vajag pabarot, apkopt un nolikt gulēt, nevis veltīt nedalītu uzmanību un lielu mīlestību. Gadiem ejot, kad dzīve nostabilizējās un nāca arī briedums, bērns kļuva par vissvarīgāko, bet tad jau bija par vēlu sniegt to mīlestību, kas pietrūka bērnībā.