Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Negribu bērnus

 
Reitings 381
Reģ: 19.01.2011
Man ir 23 gadi un man nekad nekad nav patikuši bērni, man vini pat smaidu neizraisa. Citas var uķināties gar svešiem bērniem nepārtraukti, bet man pat tuvāko draudzeņu sīči ir vienaldzīgi. Esmu nolēmusi, ka nekad negribēšu kuplu ģimeni. Tikai vīrs, es un kāds dzīvniecinš, tikai manējam partnerim gribās bērnus. Vinš teica, ka noteikti gribētu drīz par to domāt. Viņam ir 28.gadi. Taču es, jo vecāka kļūstu, jo mazāk to vēlos. Kad man bija 18, tad visi teica pēc 5 gadiem domas mainīsies, bet nav un nemainīsies.Man šobrīd ir bailes pazaudēt draugu, jo es patiešām gribētu dzīvi nodzīvot kopā, taču man ir bailes ka tāds aspekts kā bērni sabojās attiecības. Mēs jau esam 6 gadus kopā.
Vai es neesmu normāla, ka man nav vispār mātes jūtas un bērni ir tukša vieta? Ko jūs domājiet par šo situāciju.Man ir teikts ka jābūt godīgai pret partneri un japasaka jau tagad, lai pēc tam nav smaga šķiršanās, taču es nespētu iedomāties savu dzīvi bez viņa un izškirties. ĻOTI MĪLU VIŅU.
21.09.2014 03:32 |
 
Reitings 874
Reģ: 29.01.2009
Pilnīgi normāli, ka 23 gados negrib bērnus, un pilnīgi normāli, ka puisis, kuram 28 gadi grib bērnus. :)
22.09.2014 14:19 |
 
Reitings 5632
Reģ: 17.07.2014
Nu es arī esmu no tām, kuras vienmēr un visur skandināja "nē, nē, es neesmu no tām, kuras precas, kam tas vajadzīgs, neredzu jēgu...bērnus arī nevajag man, tikai mājdzīvnieku", bet nu jau kādu gadu vai divus pieķeru sevi pie domas, ka sāku atskatīties uz svešiem bērniem un smukiem gredzeniem :D laikam kļūstu veca...tāpēc ticu, ka domas var mainīties un vēl pēc kādiem 2 vai 3 gadiem mani galīgi nebiedēs neviena no šīm domām ;)
22.09.2014 12:11 |
 
Reitings 202
Reģ: 21.07.2014
Es bērnu sāku gribēt īsi pirms 30 gadu dzimšanas dienas, bet vēl joprojām kaķēni un sunīši mani aizkustina vairāk kā zīdaiņi. Negribēt bērnus ir normāli, it sevišķi tik jaunā vecumā. Neiespringsti uz to, ka domas nemainās. 18 gados nav īsti normāli gribēt bērnu! Arī 23 gadi nav nekas daudz. Laiks vēl pietiek, lai mainītu domas un dzemdētu veselu bērnu. Vīram vecums arī tāds, ka tikko iekāpis apzinīgajā vecumā, var vēl pāris gadiņus var paciesties. (viņš vienmēr varēs paspēt). Ja nemainīsi domas arī labi, galvenais lai pārim ir vienādi priekšstati par to kā vēlas pavadīt savu dzīvi.

Variantu ko darīt nav daudz: atklāti izrunāties & iespējams šķirties (bet varbūt viss būs labi); izvairīties no jautājuma apspriešanas (bet agrāk vai vēlāk nāksies); dzemdēt vīram to bērnu, ja jau viņš tik ļoti grib (bet tā nav garantija ilgai & laimīgai kopdzīvei).
22.09.2014 11:54 |
 
Reitings 1352
Reģ: 10.08.2012
Tas ir tikai normāli. Man jau laiks būtu, bet negribu. Man negribās, jo nevēlos uzņemties atbildību, patīk brīvība, izdomāju eju, braucu. Brīžiem šķiet, ka man arī nebūs bērnu, bet tad tā padomāju, ka nedzemdēšu jo vajag. Katram savs laiks. Otrkārt, atkarīgs kāds blakus cilvēks.
21.09.2014 22:57 |
 
10 gadi
Reitings 1002
Reģ: 24.09.2010
Man arī negribas bērnus, tikai man 28. Apprecēju vīrieti ar bērnu no iepriekšējās laulības. Dzīvo pie mums. Jāpieņem, ja mīlu savu vīru. Tas viss ir atkarīgs no tā, kādas Tev ir prioritātes. Ļoti smaga Tev izvēle. Bet Tev jāsaprot arī viņš. Mani tikai mulsina, ka cilvēks ir gatavs uz kopīgiem bērniem ar partneri, ar kuru divatā bez bērniem dzīvot nav gatavs. Bet viņa izvēle jārespektē.
21.09.2014 21:56 |
 
Reitings 1997
Reģ: 30.06.2009
Kas nenormāls ir bērnu negribēšanā?Es bērnus negribu,neredzu tajos neko jauku vai dzīvē nepieciešamu.Kam sev uzgrūzt tādas liekas klapatas?
21.09.2014 20:45 |
 
Reitings 11
Reģ: 20.09.2014
Biezi vien negrib bērnus, līdz viņu nav.
21.09.2014 19:53 |
 
Reitings 939
Reģ: 14.09.2012
zaptesburka
Nu nepareizi izteicos, doma bija ka varu dot to lai īzmācās normāli un lai nav visa dzīve darbā jāpavada, ka otrās mājas, es arī gribēšu lai mans bērns ir laimīgs.
21.09.2014 19:50 |
 
Reitings 557
Reģ: 02.03.2010
Bernus negribeet tas ir normaali, tikai ja abiem tie plaani nesaskan, tad izeja tikai viena -katram savs celjs ....
21.09.2014 18:48 |
 
Reitings 4343
Reģ: 01.10.2012
Полина, bet tad problēma ir tajā, ka valstī drusku sačakarēta sistēma. Vajag strādāt pie tā. Nevis izteikties tā, ka cilvēki, kas strādā šādus darbus, būtu lētais darbaspēks, nīkuļi, ne derīgi un ne īpaši (tie ir Tevis lietotie vārdi).
Arī sētnieks var būt ļoti īpašs, ar bagātīgu iekšējo pasauli un pozitīvu uztveri.
Un cilvēks, kas dzīvē pakāpies pa karjeras kāpnēm, tik un tā - nelaimīgs un kompleksains, ja nejustos sasniedzis to, uz ko viņa vecāki likuši milzīgas cerības.

Personīgi es bērnus nevēlos.
Taču, ja gribētu, tad gribētu, lai viņi ir laimīgi, nevis "īpaši". Jo savi tuvie cilvēki ir īpaši jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai par sētniekiem vai operdziedātājiem strādā.
21.09.2014 18:41 |
 
Reitings 939
Reģ: 14.09.2012
Es nebrāķēku šos darbus, vnk.tādus darbus strādājot sanāk strādā lai izdzīvotu. Nevis dzīvo dzīvi lai to izbaudītu.
Jo tās stundas Latvijā ir nežēlīgas un atalgojums smieklīgs.
Es negribu lai mans bērns strādātu lai izdzīvotu kā lielākā daļa mūsu iedzīvotāji.
21.09.2014 18:30 |
 
Reitings 10987
Reģ: 12.07.2010
nekas tur traks nav. Domas vel var mainities pa visiem 180 gradiem:)


izrunajies ar draugu, jo galu galavislielakais darbs jau tev. iznesat bernu. kas tadvirietim tik seeklu ielaist.
21.09.2014 17:45 |
 
Reitings 5516
Reģ: 03.08.2013
Vienkārši atklāti jāizrunā situācija ar partneri, un tad pašam jāļauj izvēlēties, vai viņš vēlas turpināt attiecības ar visu to, ka bērnu, visticamāk, nekad nebūs, vai tomēr labāk meklēs citu dzīves biedri.

Tieši tā.
21.09.2014 17:27 |
 
Reitings 4343
Reģ: 01.10.2012
tiem, kuri tos vēlas, tā ir milzīga laime un dzīves piepildījums. Un to liegt otram - tas ir milzīgs egoisms
Vienkārši atklāti jāizrunā situācija ar partneri, un tad pašam jāļauj izvēlēties, vai viņš vēlas turpināt attiecības ar visu to, ka bērnu, visticamāk, nekad nebūs, vai tomēr labāk meklēs citu dzīves biedri.
21.09.2014 17:24 |
 
Reitings 84
Reģ: 20.09.2014
Gan jau, ja viens otru mīl, var nonākt pie kāda kopsaucēja. Bija tā filma "Es un Mārlijs", kur sākumā sieva šausmīgi gribēja bērnus, bet vīrs bremzēja. Un vīra draugs ieteica no sākuma nopirkt suni. :D Nu, varbūt vienīgi no sākuma var atrisināt šo lietu ar kādu dzīvnieciņu, ja plāns būt kopā ir ilglaicīgs un paredzams ar kāzām. Nu, ja tas tiešām ir tā pa nopietno.

Mani atkal mazliet tracina tas sabiedrības uzspiestais viedoklis, ka pārim noteikti vajag bērnu, vismaz vienu, savādāk tas ir kaut kā nepieņemami, ne tā, kā vajag. Un it kā ģimene nevar būt pilnvērtīga bez bērniem. Nu, tā nav. Ģimene ir tik pilnvērtīga, cik pats pāris to uzskata un nolemj.
21.09.2014 17:22 |
 
Reitings 5516
Reģ: 03.08.2013
Te jau runa nav par to bērnu gribēšanu/negribēšanu, bet par to, ka diviem cilvēkiem, kuri ir kopā, atšķiras nākotnes plāni. Jā, iespējams, tām, kuras bērnus nevēlas, to nesaprast, bet tiem, kuri tos vēlas, tā ir milzīga laime un dzīves piepildījums. Un to liegt otram - tas ir milzīgs egoisms, kas ir, iespējams, nesavietojams ar mīlestību. Es nesaku, ka ir jādzemdē pret savu gribu, es saku, ka ir reizēm jāiemācās palaist cilvēku, it sevišķi tad, ja viņu mīl.
21.09.2014 17:12 |
 
Reitings 7143
Reģ: 13.04.2012
Man bērni nekad nav patikuši, tie man neliekas mīļi un saistās vienīgi ar problēmām. Vienīgais bērns, ko atzīstu un, kurš man patīk, ir draudzenes meita. Bet viņu es neuztveru kā bērnu, bet gan kā daļu no savas draudzenes.
Man bērnus nekad arī nav gribējies, tūlīt būšu 27 gadus jauna un tikai tagad prāta dziļākajos nostūros esmu ielaidusi domu, ka man nākotnē varētu būt bērns.
21.09.2014 16:47 |
 
Reitings 84
Reģ: 20.09.2014
Zini, es negribēju ne savos 18, ne savos 23, ne arī tagad - savos 27 gados. Kad man bija 18, toreiz nu jau mans esošais vīrs izmeta frāzi, ka gribētu no manis bērnus, es teicu, ka man nebūs, bet man būs daudz suņu. :D Pamazām sevi pierunāju, ka varbūt tomēr vajadzētu, ka taču varētu utt., bet tagad vīrs sāk atkāpties no šīs domas. Bet pārdzīvo, ka varbūt man dara pāri. Nu... galīgi nē, jo kā Tev - nu, manī neizraisa nekādu sajūsmu sīkie, nu, bija kolēģe stāvoklī - and so what? Nu, nemāku es jūsmot par grūtniecēm un man tas ir absolūti svešs - tas mātes instinkts un gēns. Nu, nav nākotnes piepildījums būt mātei. Tagad esam nonākuši pie kopsaucēja, ka bērnu nebūs (bet vīram esmu teikusi, ka, ja nu pēkšņi viņš pārdomās, viņš var tikai teikt - nu, tad būs, bet tā - pati virsū nebāzīšos, ka man vajag). Būs man sunītis. :D Tā kā - viss ir absolūti normāli. :)
21.09.2014 16:36 |
 
Reitings 9169
Reģ: 23.02.2012
Es savos 23 gados arii beernus negribeeju ne pa kam. Nebiju tam gatava. Veel jo projaam man ziidainji nepatiik, bet kad paraadaas jau pirmais sapraats, tad liekaas forshi. Izrunaajies ar viirieti, pastaasti kaa juuties. Ja apzinaati liksi vinjam dziivot viltus ceriibaas, tad no taa attieciibas pasliktinaasies un taa vai taa beigaas izskjirsieties.
21.09.2014 16:15 |
 
Reitings 674
Reģ: 13.10.2013
kādēļ uzreiz visas ķeras pie tā trakākā - pārtraukt attiecības.. par to visu ir jārunā ar savu vīrieti, nejau viņš tevi pametīs, jo negribi bērnu. tomēr jūs esat divi un mīlat viens otru :)
21.09.2014 16:04 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits