Zini, es negribēju ne savos 18, ne savos 23, ne arī tagad - savos 27 gados. Kad man bija 18, toreiz nu jau mans esošais vīrs izmeta frāzi, ka gribētu no manis bērnus, es teicu, ka man nebūs, bet man būs daudz suņu. :D Pamazām sevi pierunāju, ka varbūt tomēr vajadzētu, ka taču varētu utt., bet tagad vīrs sāk atkāpties no šīs domas. Bet pārdzīvo, ka varbūt man dara pāri. Nu... galīgi nē, jo kā Tev - nu, manī neizraisa nekādu sajūsmu sīkie, nu, bija kolēģe stāvoklī - and so what? Nu, nemāku es jūsmot par grūtniecēm un man tas ir absolūti svešs - tas mātes instinkts un gēns. Nu, nav nākotnes piepildījums būt mātei. Tagad esam nonākuši pie kopsaucēja, ka bērnu nebūs (bet vīram esmu teikusi, ka, ja nu pēkšņi viņš pārdomās, viņš var tikai teikt - nu, tad būs, bet tā - pati virsū nebāzīšos, ka man vajag). Būs man sunītis. :D Tā kā - viss ir absolūti normāli. :)
381
