Mums katru vakaru ir atkalsatikšanās prieks, ja neviens no mums pa dienu nav paspējis uzkrist otram uz nerva. Lai gan arī tad priecājamies.
Bet tā ilgākais laiks, ko esam pavadījuši šķirti ir 9-10 mēneši, kad mācījos ārzemēs. Tas tiešām bija pārbaudījums, jo tādi bija pirmie 3 attiecību gadi, kad reāli tikāmies tikai 2 mēnešus gadā. Un arī tad katram vēl bija citas lietas darāmas un vēl dzīvojām 80km attalumā viens no otra. Traki atcerēties. Skype palīdz, jā, bet vienalga gribās just tos mīļā cilveka pieskārienus, kopā priecāties, muļķoties, just atbalstu un plecu uz kura paraudāt, ja ir tāda vajadzība.
Visā visuma jau nebija tā, ka jutos nožēlojami, vai nezinaju, ko ar sevi iesākt, bet bija arī tādi bimbu vakari ar vīnu un romantiskajām filmām.