kā viss sākās...

Darbā. Strādāju austrumu interjera salonā, un viņš interesējās ko tādu atvērt arī Zviedrijā. Visu ko tur apstāstīju, flirta nebija, vēlāk prasīja manu nr., bet piegāju visam lietišķi un nedevu, ja kādi jautājumi, lai zvana uz kompānijas nr:D Domāju, ai, kārtējie ārzemnieki, ejiet ratā. Man galvenais bija ko nopārdot:D
Tālāk pēc pāris mēnešiem, kad jau biju aizmirsusi, atkal iegriezās. Izrādās, pa to laiku bija mani meklējis, prasījis manu nr. kolēğei. Vārdsakot, diezgan neatlaidīgi, daudz runājāmies pa telefonu, netu, kā draugi, atteicu daudz tikšanos, neuztvēru nopietni, kamēr piedabūja mani aiziet uz randiņu ap Ziemasvētku laiku. Sākumā atteicu, sēdējām kā kūkas ar draudzeni tajā vakarā mājās, katra pie sava datora un ēdām saldumus, ārā nenormāli putināja, un tad man iedeva pa galvu- bāc, kā tas izskatās, nožēlojami, ko es varu zaudēt, vismaz uz kino aiziešu... Uzrāvu pirmo kleitu, kas pagadījās un zvanīju viņam, ka pēc 5 minūtēm iešu ārā.
Tālāk jau sagaidījām Jaungadu kopā Rīgā, uz Zviedriju ciemos man bija bail braukt, tā nu viņš braukāja pie manis uz Latviju pa brīvdienām, kamēr kaut cik iekaroja manu uzticību, cik stāstu nebija dzirdēts... Mamma arī, protams, bija pret, bet nu man jau arī vairs nebija nekāds jaunais vecums.. Ļoti ātri satikās, pavakariņojām visi kopā jau kādā 3. tikšanās reizē. Bet nujā, esmu dzīva, precējusies, audzinu meitiņu.

Vispār man tolaik bija visaktīvākais laiks, rāvos 2 darbos un vēl budžetā studēju, tā ka viņš nāca kā piedeva manam laikam, neiespringu ne pa kripatu, ir vai nav, varbūt tāpēc arī viss tik viegli aizgāja.

Pirmā iepazīšanās mums bija Airsoft spēlē, bet tolaik biju citās attiecībās. Bet nu kopš tā laika zināju par tādu puisi.
Tad pēc kāda gada sanāca ar viņu satikties darba darīšanās, parunāties. Uz to brīdi nesen biju izšķīrusies, neko nopietnu negribēju, bet, kamēr runājāmies, man arvien labāks un labāks iespaids par viņu palika, jo mums tik daudz kā kopēja.
Pēc tam caur draugiem.lv pāris jautājumus joprojām darba sakarā vajadzēja izrunāt, kad pamazām sāka ieskanēties arī - kā iet? es šobrīd to un to daru... ar laiku izskanēja aicinājums uz kopīgu ballīti. Kā izrādās, viņš domāja, ka joprojām esmu ar to iepriekšējo čali kopā.
Bet nē, un tā nu tikāmies tai ballītē. Viņš mani pavadīja mājas :)
Un tad jau pamazām daudz kur sāka aicināt, bet ar pirmo skūpstu vēl kavējās. Kā izrādījās, arī par to minstinājies - vai man viņš vispār patīkot :D
Bet pēc kādām 2 nedēļām viņš man randiņā uzdāvināja pušķīti un tad arī bija skūpsts; mājās gāju smaidīdama kā idiote :D
Praktiski, neilgi pēc tam sākām uzreiz dzīvot kopā. Viņš ir vienīgais puisis, kas mani tā oficiāli iepazīstināja ar saviem vecākiem, vecvecākiem, rīkoja kopīgas vakariņas, lai arī mūsu vecāki savstarpēji iepazītos. Un ne tikai tā, ka vienreiz ķeksīša pēc, bet uz lielākiem svētkiem ofic visu kopīgi taisīja, it kā jau apzināti kopējo ģimeni veidojot.
Tā nu pēc 3 gadu kopā būšanas pagājušajā gadā apprecējāmies.
Bija viena draudzene, kas nepieņēma, jo bija ar viņu kopā skolā mācījusies un kaut kāds bērnišķīgs iespaids par viņu bija saglabājies, kaut kā cilvēku viņu nepazina. Savukārt ar pārējiem draugiem ļoti labas attiecības, visi mūsu draugi tagad ir kopējie. Visi mani puišu draugi tagad ir arī viņa labākie čomi :)

Iepazināmies bārā, biju ar draudzeni aizgājusi izklaidēties. Pirmo reizi viņš pagāja garām un kaut ko novicinājās ar rokām un ļoti uzkrītoši skatījās, tad draudzene man pajautāja: "Man kaut kas uz sejas netīrs?", tā mazliet iesmējām par viņu :D
Pēc tam sēdējām ārā un viņš apsēdās man blakus, sāka jautāt kā sauc, vai rīt iešu ar viņu uz stadionu lekt ar lecaumauklu. Atbildēju viņam nu tā visu pa jokam, jo īsti no sākuma nepatika viņš. Man nezināmā veidā viņš izvilināja no manis telefona nr, kuru parasti nedodu. Nākamajā dienā zvanīja un aicināja svinēt Jāņus kopā, vai kaut kur aiziet, bet es atteicos. Visu laiku zvanījās un rakstīja man, tad pēc Jāņiem piekritu aiziet uz randiņu, un jau 3. tikšanās reizē gribēja iepazīties ar vecākiem, jau pēc kādas nedēļas biju sapazīstināta ar viņa ģimeni un viņš ar manu. Teica, ka tajā vakarā viņam esot iekritusi acīs mana milzīgā,krāsainā rota :D

meitenes, vai nebija lidziga diskusija? ļoti patīk lasīt šos stāstus, gribu vēl :)))

karinjo - tad tu esi kopā ar zviedru? :) kur jūs dzīvojat?

Sadejojāmies. :) Ļoti patika ar viņu ballītēs dejot, un tā arī sākās.

Pazīstami bijām jau sen, kādreiz mana draudzene ar viņu bija kopā, atceros, ka man viņš nepatika tieši vizuāli, taču pēc pāris gadiem kādā zaļumballē ieraudzīju viņu un nodomāju, kā man viņš varēja nepatikt :D. Nepagāja ne ilgs laiks, ka šis mani jau uzlūdza uz deju, tā mēs nodejojām gandrīz visu balli, pa starpai arī padejoju ar citiem, pēc tam viņš atzinās, ka katru reizi kā aizgāju dejot ar citu, viņš baidījies, ka neatnākšu atpakaļ :D. Tā pēc balles devāmies ar viņa draugiem vēl pasēdēt līdz rīta gaismai un tad tas notika: viņš mani tā bailīgi noskūpstīja, tad jau protams sekoja turpmākie randiņi, balles, atpūta ar viņa un maniem draugiem, un tā nu mēs dejojam jau 6 gadus :)

Pirmo soli spēra vīrs - ieskrienot manas mašīnas sānā :D Nākamajā dienā aizbraucu ar viņu un viņa draugiem uz laukiem atpūsties, tur arī bija pirmie skūpsti un kopējās nakšņošanas. Atbraucot atpakaļ uz pilsētu vēl kādu pusotru nedēļu nodzīvojos pie viņa. Kad mana mašīna bija sataisīta, tad atgriezos Latvijā. Pēc divām nedēļām atbrauca viņš un tad jau bija pirmie randiņi.

To, ka viņš ir īstais sapratu jau otrās dienas vakarā.
Ar radiem/draugiem problēmu nebija, nu tikai man puse bija ilgāk šokā par pārāk straujo attiecību gaitu. :D

Mums nav tāds baigi romantiskais iepazīšanās stāsts , iepazināmies internetā :D

Jaapateicas sms, kura nejaushi tika aizsuutiita uz nepareizu nr (biju nokljuudiijusies par vienu ciparu). Par to, vai ir ''iistais'', nekomenteeshu, par taadaa lietaam veel nav ko spriest.

Autobusā! :D
Ieraudzīju smuku puisi pieturā, apzināti apsēdos viņam pretī. Viņš sāka ar mani runāt. Nevar saprast, kurš spēra pirmo soli šajā gadījumā :D

tā pa riktīgo sapazināmies tikai tautas deju mēģinājumā. bija sākusies jauna sezona, viņam pirmais mēģinājums, bet mans iepriekšējais partneris tālēs zilajās..

bet patiesībā visu mūžu vienā ciemā dzīvojuši, vidusskolā vienā skolā mācījušies, vecāki gandrīz visu mūžu savā starpā pazīstami (paziņu līmenī).

tad nu mēģinājumos viņš man iekrita sirsniņā, simpātijas neizrādīju, domāju - nav vērts..
bet kad sezonai nāca beigas, viņam vidusskolas izlaidums un domas par Rīgu, dziesmu un deju svētku laikā saņēmos un tomēr paflirtēju.. un man par pārsteigumu viņš tam visam atbildēja.. pēc tam viņš man rakstīja, jo dejām bija maza pauzīte.. bet es domāju, ka tas tikai aiz pieklājības, nesacerējos uz neko daudz.. un tad mums bija PĒDĒJAIS koncerts, viņš visādi ar mani amzierējās, flirtēja, pēc tam pārveda arī mājās.. vakarā visiem sūtīju bildes no koncerta, un ar viņu tā sarakste turpinājās nedaudz ilgāk.. (nieka 7 no rīta :D )

tā arī augusta pēdējās nedēļas pavadijām kā dadzīši kopā salipuši.. un tā vēl joprojām..
Rīgas augstskolu viņš pameta, abi studējam un strādājam Liepājā, dzīvojam pie maniem vecākiem.. viņa vecāki mani ir pieņēmuši kā meitu, bet manā ģimenē vairs nevar pateikt, kurš no mums abiem viņiem ir miesīgs bērns. :D

Jāā, meitenes, rakstat vēl šeit šos stāstus.
Tik jauki un interesanti lasīt. Pilnīgi rodas man arī kāda cerība, ka nejaušā veidā satikšu savu vīru. :D

Tik jauki un interesanti lasīt. Pilnīgi rodas man arī kāda cerība, ka nejaušā veidā satikšu savu vīru.

+++ :D

mani atrada viņš pats. es pārgāju uz jaunu skolu un sāku tur iet korī. viņš mani tur ievērojis izdomāja man sākt rakstīt. nu sākumā pirmo kā anonīmi saņēmu jautajumus ask.fm par to vai iesim uz viena otra izlaidumiem utt. pēc tam vienkārši paprasīju viņām telefona numuru, lai tomēr ie vieglāk tā rakstīties nekā āskā. jāņemas minēt, ka arī kaut rakstījāmies pa telefonu man nebija ne mazākās nojausmas, kas viņš ir no kurienes un kā izskatās. tā kādas divas nedēļās nodzīvoju neziņā, taču pēdējo nedēļu intensīvi rakstījāmies un kā cilvēks viņš jau tad sāka simpatizēt. un tad arī pēc kopīgā kora mēģinājuma satikāmies. jāatzīst, ka ieraugot viņu biju tik priecīga, jo viņš ir ļoti izskatīgs un māc tomēr ģērbties. :D jo pirmstam mani minējumi gāja arī uz ne tādiem īpaši izskatīgiem cilvēkiem. un tā nu arī aizgāja. sākumā bijām tik draugi, t.i., kādu mēnesi pēc tam gan abi atzināmies jūtās. un atceros, ka ļoooti īpaši man likās, ka mūsu pirmais skūpsts prasīa daudz laika. manuprāt, tikai pēc mēneša tas notika. Tajā brīdi vien nevarēju to sagaidī, kad būs, bet ar katru dienu jo ilgak gaidīju, jo likās, ka tiešām ir kā īstais un būs daudz īpašāk. Ka nav nekur jāsteidzās un nav no cilvēkiem, kas vēlas tik mani fiziskā ziņā.
Katrā ziņā, ļooti patīkami to atcerēties. :)

āā un kopā esam 1 gadu un 7 mēnešus.

Iepazinos ar savu puisi kojās. Istabas biedrenes gāja ballēties un spēlēt spēles uz viņa istabiņu un mani paaicināja līdzi.
Noteikti nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, bet kaut kas jau tur bija. Gājām arvien biežāk pie viņa ciemos spēlēt spēles un dzer alu, viņš visādu sīkumu dēļ sāka nākt arī biežāk pie mums. Jokojoties sākām sacensties Candy Crash'ā, tā nu katru dienu, ieejot tajā spēlē, iedomājos par viņu.
Kurš spēra pirmo soli? Laikam jau draugs vairākas reizes, jo es kā muļķe īsti nesapratu, ka viņam patīku un ar kādu nodomu viņš man raksta. Vairākas reizes mūsu sarakste pārtrūka manis dēļ, jo neko neatbildēju, un viņam kā pēc būtības kautrīgam puisim bija grūti saņemties un atrast kādu iemeslu sarunu turpināt. Taču tomēr viņš saņēmās un uzaicināja uz teātri.
Satikties sākām februāra sākumā,pēc tam uzaicināja uz LU valentīndienas balli, taču man par lielu vilšānos tajā vakarā nebija mūsu pirmais skūpsts, tas sekoja vēl pēc nedēļas, taču ballē sapratu-tas ir viņš, citu man nevajag.
Nav mans pirmais draugs, bet pirmais, kurš nozadzis manu sirdi, pavisam noteikt.

Esmu šeit jau rakstījusi, bet iepazināmies internetā pēc 3 naktī - abi vēl negulējām un bija garlaicīgi, tad nu meklējām kādu, ar ko pačatot. Čatoju ar vairākiem citiem cilvēkiem, bet ne ar vienu īpaši interesantas sarunas nevedās, tad pēkšņi viens čats izvētās neticami interesants, reāli līdz rītam sarakstījāmies un likās, ka pagājušas vien dažas min un žēl beigt sarunu. Pēc tam nākošā vakarā turpinājām saraksti, viņš jau piedāvāja atbraukt un tikties, bet es baidījos, uztvēru viņu tikai kā cilvēku, ar ko jauki sarakstīties, pat neiedomājos, ka varētu veidot attiecības. Pāris nedēļas turpinājām katru dienu vairākas stundas čatot, šajā laikā viņš vairākas reizes bija ieminējies par tikšanos, bet es visu laiku izdomāju attaisnojumus netikties, jo bija bail, ka satiekot dzīvē nekas nesanāks un plusā vēl būšu zaudējusi cilvēku, ar ko tik jauki sarakstīties katru dienu. Beigās cilvēks no malas, kam biju stāstījusi šo situāciju, pierunāja mani noriskēt un satikties. Tad nu tikāmies, jauki pavadījām laiku, taču tālāk par draudzīgu apskāvienu atvadoties netikām, biju pārliecināta, ka viņam noteikti nepatiku un nekad vairs neredzēšu viņu :D Bet nē, pēc nepilnas nedēļas viņš mani uzaicināja divatā braukt uz Rīgu, tur aizveda uz dažām skaistām vietām un tad vakara noslēgumā uz kino, filmas laikā noskūpstīja mani un jautāja, vai būšu viņa draudzene. Tā nu 2 gadus esmu kopā un tas ir labākais, kas ar mani ir noticis :)

Iepazināmies draugiem.lv
Kopā ar draudzeni pētījām iepazīšanās sludinājumus. Dažiem uzrakstījām, bet ar domu norēkties! :D
Viņu apskatījām, bet neko nerakstījām, jo info īsti nekāds un bilde miglaina...
Pēc dažām st.saņēmu vēstuli.
Sākām sarakstīties. Izrādījās, ka mums daudz kas kopīgs.
Sarakstījāmies kadas 2 ned.Gan draugos, gan caur sms. Sākumā negribēju dot viņam nr., bet beigās tomēr iedevu.
Pēc apmēram 2 ned.viņš mēroja samērā tālu ceļu, lai satiktu mani! Ceļš tāls. Tāpēc viņš palika manā pilsētā. Nesaprotu, kur man toreiz bija prāts, bet es atradu mums dzīvokli, kur palikt! :D Jo uz vecāku mājām viņu nevēlējos vest. Tajā laikā es pat nedomāju, ka viņš varētu mani sakāpāt gabalos un manus orgānus nodot melnajā tirgū! :D
Protams, nekā tāda nenotika. Visu nakti norunājām, tik uz rīta pusi aizmigām. (katrs pats par sevi, protams! :D )
Otrajā dienā pavadīju viņu uz mājām. Domāju, ka gan jau vairāk nesatikšu viņu. (biju kompleksaina būtne.) Taču viņš jau pēc neilga brīža uzrakstīja sms. Un aicināja mani pēc 2 ned.doties pie viņa uz dzimšanas dienu.
Sanāca tā, ka apslimu un netiku, tāpēc satikāmies vēlāk.
Un tā viss pamazām virzījās tālāk.
Ziemassvētkos atvedu viņu pie savas ģimenes (kopā bijām 3 mēnešus) un Jaunajā gadā devos pie viņa ģimenes.
Gan mana ģimene viņu uzņēma ļoti labi, gan viņa ģimene mani!
Kopā sākām dzīvot pēc apmēram 9 mēnešiem, kad viņš pārcēlās uz manu pilsētu.
Šo nedēļ svinam 6 gadu kopā būšanu!
Nākam vasar kāzas!