Šajā gadījumā es vairāk runāju par ikdienu. Arī cosmo ienākot Tu vienmēr apspried tieši šīs lietas - adīšanu, tirdziņu apstaigāšanu, gleznošanu. Tas viss ir tāds mierīgs, mierīgs, mierīgs. Arī runas (rakstības) stils Tev ir tāds ļoti lēns un mierīgs. Nosvērts, jā - bet tāds, ļoti mierīgs. Saprotu, ka darbs Tev ir ātrs - bet ne jau to vīrs redz. Saprotu, ka brīvdienās slēpojat vai ko tur - bet tās ir brīvdienas. Es runāju vairak tieši par to daļu, kurā Tu atnāc mājās no darba, pārrodas vīrs... un? Jūs pārpriežat cosmo diskusiju (esi minējusi), vai Tu fantazē par gurķu sālīšanas receptēm, vai Tu glezno... Vai, vai - viss tāds lēns, rāms, mierīgs. Uzspiest gāzi mēs visi mākam, bet vienkārši es uzsvaru lieku uz to, ka pati ikdiena jūs abus nošķir, nokauj. Jo - dienas beigās gribas iet gulēt, nevis apķerties.
Man vienreiz omīte teica, ka attiecības beidzas nevis tad, kad abi strīdas - bet tad, kad pārstāj gulēt apķērušies. Kad nav par ko (abiem saistošu) runāt, tad pazūd arī tā vēlme pēc otra. Viņš kļūst par tādu veco mēbeli, kura ir vērtīga, taču lieka. Ne pamest, ne nest līdzi.
Ar to es vēlos teikt - ja Tu šeit esi ļoti vienveidīga, tad ņemot vērā laiku, kuru šeit pavadi - noteikti esi tāda arī ikdienā. Varbūt, es kļūdos - es taču Tevi nepazīstu. Bet vēlme pēc ikdienišķa pipariņa nevienam no dzimumiem nerodas aiz labas sajūtas ikdienā.