Jā, atmestu. Precīzāk, atmetu. Kad sāku ar vīru satikties, tad pīpēju retu reizi tusiņos, vīrs vēl šobaltdien kūpina kā skurstenis. Sākām randiņot, iemīlējāmies un tad viņš palūdza, lai es beidzot smēķēt, jo es esot viņam ļoti dārga un viņš nevēlas, ka bendēju savu veselību. Pats atzinās, ka vairākas reizes esot mēģinājis atmest, bet nevarot, jo darbā visu laiku kolēģi apkārt pīpē un noturēties ir ļoti grūti. Es atmetu, jo man viņš bija dārgāks par cigareti. Pati nekad viņam neprasīšu atmest, pieņēmu viņu tādu, kāds viņš ir. Par dūmiem runājot, jūtu, protams, to vieglo cigarešu smaku, bet man tā netraucē. Varu arī stāvēt blakus kūpošai cigaretei - neizraisa nekādas emocijas.