undersun, es Tev varu pateikt pilnīgi godīgi - kopā ar draudzenēm izdomājām, kopā gājām uz kursiem un, kad mācītājs jautāja, vai patiešām esam gatavas iesvētīties, vai to vēlamies un vai mums patiesi ir vēlme būt piederīgām šai draudzei - korī atbildējām ''jā''. Tā teikt - forša ideja un mums to vajag. Lai gan kursi bija interesanti, tiešām ar prieku un interesi katru nedēļu gāju, mācītājs vispār brīnišķīgs, viss tas process mani saistīja, bet patiesībā iesvētīties gan nevajadzēja. Tagad es to nožēloju. Jo nebija patieso iemeslu, kāpēc vēlos iesvētīties. Uz savu baznīcu gan eju, nebija tā, ka pēc iesvētībām aizmuku no turienes un ar mācītāju ļoti jauks kontakts šo gadu laikā.
Bet vēlos ar mācītāju runāt, vai varu atkārtoti iziet kursus un iesvētīties, jo tikai tagad man ir tā apziņa, ka vēlos to darīt, vēlos patiesi būt piederīga šai draudzei, jūtu, ka tikai tagad ir laiks to izdarīt. Domāju, ka mācītājs manu vēlmi atbalstīs. Stulbi jau ir, bet tā tiešām bija kļūda. Tagad sāku rēķināt, ka man tad bija tikai 14, nu galīgi neatbilstošs vecums, lai iesvētītos, vismaz man.