es vēlos būt...

undersun, es Tev varu pateikt pilnīgi godīgi - kopā ar draudzenēm izdomājām, kopā gājām uz kursiem un, kad mācītājs jautāja, vai patiešām esam gatavas iesvētīties, vai to vēlamies un vai mums patiesi ir vēlme būt piederīgām šai draudzei - korī atbildējām ''jā''. Tā teikt - forša ideja un mums to vajag. Lai gan kursi bija interesanti, tiešām ar prieku un interesi katru nedēļu gāju, mācītājs vispār brīnišķīgs, viss tas process mani saistīja, bet patiesībā iesvētīties gan nevajadzēja. Tagad es to nožēloju. Jo nebija patieso iemeslu, kāpēc vēlos iesvētīties. Uz savu baznīcu gan eju, nebija tā, ka pēc iesvētībām aizmuku no turienes un ar mācītāju ļoti jauks kontakts šo gadu laikā.
Bet vēlos ar mācītāju runāt, vai varu atkārtoti iziet kursus un iesvētīties, jo tikai tagad man ir tā apziņa, ka vēlos to darīt, vēlos patiesi būt piederīga šai draudzei, jūtu, ka tikai tagad ir laiks to izdarīt. Domāju, ka mācītājs manu vēlmi atbalstīs. Stulbi jau ir, bet tā tiešām bija kļūda. Tagad sāku rēķināt, ka man tad bija tikai 14, nu galīgi neatbilstošs vecums, lai iesvētītos, vismaz man.

No Luterāņu lapas:
Esmu jau pieaudzis un vēlos saņemt kristības. Vai man būs jāatrod arī krustvecāki?
Daudzi pieaugušie saņem kristības bez krustvecākiem. Tomēr ir ieteicams atrast kādu pieredzējušu kristīgu cilvēku, kurš jaunkristītajam var būt vai nu par krustēvu vai krustmāti, vai vienkārši par padoma devēju viņa kristīgā dzīvē.

Bet, ja šī ir trolliene, tad laikam pasaulē nekas vairs nav svēts.

Ja tu nopietni izturējies pret baznīcu, tad 1)kā turpināsi dzīvot pēc tam, jo nav jēgas to darīt formāli, 2)kā pohaina tur dosies un centīsies ieskaidrot, ka par katru cenu tev vajag nokristīties.

Sommer Man laikam tad nav tas vajadzigs vel joprojam. Eju uz baznicu, kad esmu sava dzimtaja pilseta. Man loti patik tiesi viens macitajs, pie vina ir interesanti iet uz Dievkalpojumu. Iekseji itka skiet, ka ir vajadzigs, jo kaut kas mani dzive apslape. Bet esmu tipiskais luteranis, kura ir nedaudz atejista tam visam.
Paldies par atbildi :)

Bet ja ta nopietni, tad baznica pienem visus. Pohains, nepohains, dzeris vai stulbs.

Boom, tad es jutīšos pieņemta, piederīga baznīcai, es šobrīd vienkārši neuzdrošinos tur iet tādā stāvoklii.
Ja man ir iespēja kristiities bez vecaakiem, tad es taču varu saņemties uz to laiku, kad dodos atkal uz baznīcu, es varu savaldīties.

is this real life?

Aizej uz baznīcu un pajautā mācītājam. :) Ja iet uz baznīcu ,tas nenozīmē, ka obligāti jālūdzās. Var aiziet uz baznīcu ar vēlmi painteresēties par tādām un līdzīgām lietām, kā Tu interesējies.

Normālā baznīcā vajadzētu laipni Tevi pieņemt un paskaidrot, ko var darīt tavā situācijā...

Esmu sakusi rakstit pati savu blogu par visu kas ir vajadzigs kartigai sievietei(ir ari dazreiz par stipro dzimumu kads rakstins no manas personigas pieredzes).Es busu prieciga ja izteiksi ari savu komentaru vai ari kadu ieteikumu. http://goo.gl/LLdmgf

Vienkārši aizej uz baznīcu,pie mācītāja,izrunājies! :) Un nav,ko kaunēties,jo katrs cilvēks ir izdarījis kādu sliktu izvēli,kļūdu,nožēlo to.. Baptistu draudzē (kurā es eju) var kristīties bez krustvecākiem,ir vienkārši jāiet uz sarunām ar mācītāju. ;)

Ja nu tomēr neesi trollis...
Kā, tavuprāt, piederība baznīcai atrisinās tavas problēmas ar alkoholu?