Ameriku neatklāšu, jo, manuprāt, katram palīdz kaut kas savs. Tā kā visiem cilvēkiem nav vienādi simptomi, tad ārstēšanai arī vajadzētu atšķirties.
Kad viss jau bija izmēģināts, man palīdzēja vizīte pie astroloģes, lai arī, cik muļķīgi tas neizklausītos. Iespējams tāpēc, ka viņa apstiprināja, ka es neesmu dīvaina un tieši tas man un tuvajiem cilvēkiem bija vajadzīgs. Pēc vizītes manī atkal parādījās spēki dzīvot un vērst visu uz labu. Pieņēmu kardinālus lēmumus savā dzīvē. Diez gan drīz pēc tam pārtraucu lietot tabletes, nēsājot somiņā tikai vienu "katram gadījumam". Nu jau aptuveni divus gadus man nav arī šī avārijas tablete.
Pat nezinu vai tiešām tā ir VD, jo uzskatu, ka daudzi ārsti to tikai piekabina cilvēkiem, lai nav jāpūlas meklēt citi iemesli visiem simptomiem. Jāsaka gan, ka man vēl ir dažas problēmas, ja es aizeju pie savas ģimenes ārstes, tad viņa atkal ar savām tabletēm... Es vienkārši paņemu recepti, mājās izmetu miskastē un dusmojos uz sevi, ka nevaru viņai pateikt - nedzeršu es vairs tās tabletes, domā kaut ko citu!
Palīdz pamatīgs darbs ar sevi. Es pirms un pēc šīs pieredzes, kas ilga vairāk kā divus gadus, esmu divi dažādi cilvēki. Kā jau te rakstīja, biju "stiprā" sieviete, asaras ir priekš mīkstajiem utt., es visu varu pati. Tagad, kad uznāk varu normāli izbimbābties, mācos "neuzvilkties", tas ir visgrūtāk. Agrāk, ja kaut kas nenotika, kā man bija ieplānots... gāja traki, es iekšēji vārījos, tagad es cenšos pieņemt, ka nevaru visu un visus ietekmēt, citi drīkst rīkoties pa savam, nevis obligāti pa manam.
Viens piemērs, kā es samierinos ar savām problēmām: man bija uznākusi lēkme manā kāpņutelpā, pēc laiciņa es apzinājos, cik nepatīkami tajā jūtos un ka tā man iekšas griež otrādi. Mani gandrīz katru reizi, kad ir tumšs sagaida mīļotais vai brālis pieturā un mēs kopā ejam mājās. Es šajā kāpņutelpā dzīvoju jau 22 gadus, no kuriem pēdējos 4 esmu izdomājusi, ka nejūtos labi tajā. Vispār viena tajā nejūtos omulīgi (arī, ja gaišs), paātrinās sirdsdarbība utt, bet es saprotu, ka tās nav racionālas bailes. Vnk ir un viss, samierinos.
Mans neirologs teica - ieklausies savā organismā un dzīvo saskaņā ar to, nu negrib viņš iet gulēt 23os, lasi žurnālus līdz 2iem, padari vēl kaut ko, kas ir mierīgs, bet neuzvelc sevi vārtoties pa gultu un gaidot, kad aizmigsi. Es viņam pretī - mhm, un cik ilgi es tā izvilkšu, ka 6os jau jāceļas? - tā jau ir Tava izvēle.
Problēma bija saasinājusies, jo tā man bija 12. klase, nevarēju vairs gaidīt, kad "izveseļošos". Beidzās viss ar to, ka aprīlī izņēmu dokumentus no skolas un nākamajā gadā iestājos tālmācībā. Pabeidzu 12. klasi četros mēnešos un kopš tā brīža sapratu, ka nemocīšu sevi vairs līdz pēdējam. Neviens darbs nav tā vērts, lai es atkal uzsēstos uz tabletēm.
Tā kā, novēlu atrast Tev pašai savu īpašo formulu, kā atvieglot simptomus. :)
p.s. Varbūt man palīdzēja arī tas, ka līdz galam neticu, ka man ir VD. Uzskatu, ka ārstam no sākuma ir jāmeklē, vai man varētu kaitēt kaut kas cits un tikai tad jānospriež, ka tā ir VD, jo neko citu nevar atrast, nevis pēc 2 vizītēm jāuzliek birka VD.