Sveikas. Man ir jau 24 gadi. Pirmās nopietnās attiecības. Rīt no Anglijas uz pāris nedēļām paciemoties atbrauks mana mīļotā mamma, kuru nekad vēl neesmu satikusi, bet pats mīļotais Latvijā būs tikai oktobrī. Viņš, protams, grib, lai mēs satiekamies, bet man labāk patiktu, ja mēs pirmoreiz tiktos trijatā, jo tad sarunas virzītos brīvāk. Mums ir doma nākotnē precēties. Kā darītu jūs? Vai jūs pirmajā tikšanās reizē divatā stāstītu par visu savu dzīvi vai būtu atturīgākas un atstātu savus dvēseles pārdzīvojumus citai reizei?
Tā tikšanās ir puiša iniciatīva?
Ja vien tā nebūtu mammas pašas baigā vēlme, kuru noraidīt būtu nepieklājīgi, es noteikti atliktu tikšanos uz nākamo reizi un tiktos trijatā.
Pajautā kāpēc puisis tik ļoti grib, lai tiekaties un vai viņaprāt nebūtu labāk trijatā tikties. Ja noskaidro, ka tāpēc, ka mamma grib, tad labāk aizej, bet ja viņa arī ietu tikai dēla pamudināta, tad manuprāt labāk atcelt, tā tikšanās varētu iznākt samocīta un uzspēlēta.
Viņš teica, lai es viņai piezvanot, ir sarunājis, ka varam satikties rīt līdz pēcpusdienai, jo tad viņa brauc prom uz laukiem. Bet es arī nezinu, vai viņai ir vēlme ar mani satikties. Ja nu viņa to darītu tikai dēla dēļ, kurš to ļoti grib...
Dotu priekšroku tikties trijatā, jo tomēr pirmā tikšanās un tā. Taču, ja nāktos tikties divatā, tad būtu pieklājīga, aizietu uz kādu restorānu vai kafejnīcu, parunātu par vispārīgām lietām, bet savu dzīvi uz paplātes neizliktu.
Vai jūs pirmajā tikšanās reizē divatā stāstītu par visu savu dzīvi vai būtu atturīgākas un atstātu savus dvēseles pārdzīvojumus citai reizei?
Es vispār sava drauga mātei savu dvēseles pārdzīvojumus nestāstītu arī pēc gada vai vairākiem. Vienkārši...kāpēc, lai es to darītu? Viņa nav mana māte un nav arī mana labākā draudzene.
Neitrālā zonā pasēdētu pie kādas kafijas tases, mazliet aprunātos, sīkumos neiedziļinātos. Protams, viss atkarīgs no tā, kāda ir puiša mamma un iespējams viņa nemaz neplāno Tevi satikt :)!
Atkarībā kāds cilvēks ir drauga māte. Ja viņa nav jauka, es nedomāju, ka Tev būtu pienākums izklāties viņas priekšā kā atvērtai grāmatai vien tādēļ, ka viņa ir drauga radiniece. Pieklājīgai - jā, tādai Tev jābūt. Jāievēro cieņa pret viņu, pirmkārt, jau kā pret vecāku cilvēku un drauga māti. Bet stāstīt dvēseles pārdzīvojumus? Ja vien viņa nav cilvēks, kas vieš uzticību jau pirmajās tikšanās minūtēs (kādi ir retus, bez tam ne vienmēr patiesi), tad tas ir lieki.
Es vienkārši aizietu uz kādu kafejnīcu iedzert kafiju/tēju, nedaudz papļāpātu vispārīgi par dzīvi, par attiecībās ar viņas dēlu, par laika apstākļiem utt :D Nelasītu savu dzīvi priekšā kā grāmatu.
12
