ctn, Pīķa dāma, miers :D
Es šos cilvēkus pazīstu gadiem, es biju klāt viņu iepazīšanās/iemīlēšanās laikā. Tai meitenei viņš ir pirmais puisis vispār. Ever. Viņš viņai pacēla pašapziņu, kopā ar viņu viņa kļuva skaistāka, veiksmīgāka, kāpdama vien uz augšu. Es redzu, cik ļoti, viņa, kā personība ir augusi uz labo pusi un zinu, ka šādā ziņā puisis viņai palīdz. Man šķiet, viņai pašai jāatver acis un jāatrod spēks šīs lietas izrunāt. Toties pats viņš vienmēr ir bijis pašpārliecināts, mazliet egoistisks dzīves baudītājs. Kāpēc draudzeni neatrunāju jau sākumā? Varbūt domāju, ka viņa, prātīga meitene būdama, viņu izmainīs (uz pāris gadiem arī izdevās), un protams arī negribēju stāties ceļā pirmajai mīlai. Cik atceros, toreiz ieminējos kaut ko no sērijas, ka šī puiša uzmanību pievērst nav grūti, bet tikt vaļā no rozā brillēm cilvēks var tikai un vienīgi pats.
Galu galā ego - es neesmu viņu guļamistabā, es neesmu viņu galvās, varbūt meitenei elfrīda izslavētā poligāmija ir pieņemama, kamēr vien čalis atnāk atpakaļ. Ja es tā no malas iešu un kaut ko teikšu, tad man točna zudīs vismaz viens labs draugs. Ja viss izirs pamazām, tad nevienam nebūs rūgtuma pret mani, kas ir vietā vai nevietā pavērusi muti.
Ticiet man, esmu izdomājusi to krustām šķērsām, par un pret, un šī pieminētā kāzu/bērnu robeža ir man prātā nolikta kā punkts, līdz kuram man vajadzētu paklusēt.