Liene, manuprāt, tev nekas nevienam nav jāstāsta. Tā ir viņu dzīve. Tēlo, ka neko nezini. Kad uzzinās un, ja jauksies kādam pa vidu , tad šā vai tā viens no viņiem būs uz tevīm dusmīgs, kaut gan tu būsi stāstījusi tikai labu gribēdama.
Man uzrakstīja tā meitene, ar ko viņš randiņojās, lai es atdodot viņai puisi :D Atbildēju, lai droši ņem sev, ka man viņš nav vajadzīgs, bet viņa laikam domāja, ka es uzskatu, ka viņa melo. Pievienoja vēl savas draudzenes, un visas man raksta, ka viņš tāds un šitāds. Uzrakstīju, lai savāc sev, cerams, ka uz visām varēs padalīt un nobloķēju. Pēc tā visa nebija nekādu sāpju, nekā. Pati brīnījos, cik vienalga man bija, bet attiecības arī mira dabīgā nāvē, tas tikai visam vēl vairāk pielika punktu.
Vīram pilnībā ticu, nekad nesaki nekad, bet neticu, ka vīrs mani krāptu. Savukārt, man ir cita situācija šobrīd, kura sāpina, bet nezinu kā rīkoties. Viens no maniem labākajiem draugiem krāpj savu sievu (mājās ir mazs bērniņš) ar manu draudzeni. Turklāt viņi iepazinās, pateicoties man. Jūtos drausmīgi, bet nekad neiedomājos, ka kaut kas tāds varētu notikt, turklāt skarbi pateicu abiem, ka kategoriski neatbalstu šīs attiecības, bet apšaubu, ka no manas puses būtu prātīgi zvanīt viņa sievai, kuru es pazīstu tikai paziņu līmenī un stāstīt. Nezinu..nezinu..
Tajā laikā man bija mans pirmais puisis. Man māsa piezvanīja un jautāja: "Klau, vai Tev ar Jāni viss ir kārtībā? "
Man uzreiz bija jautājums, kādēļ tāds jautājums. Kad atbildēju uz jautājumu, viņa teica, ka viņai draudzene esot zvanījusi un teikusi, ka viņš ar kādu meiteni sadevies rokās gājis pa ielu un iegājuši kafejnīcā.
Par citu puisi uzzināju tā. Ar kursa biedru runājos un it kā ķēru uz muļķi par to, ka mans toreizējais draugs mani krāpj. Un ko viņš atbildēja.. "Kā Tu zini?"
Bija ļoti sāpīgi abās reizēs.
Vaina bija arī manī. Biju jauna un tiešām stulba. Kā arī puišos- nenopietni.
159
