Šļūc pa kreisi

Nezinu gan vai Lienei vajadzētu ko teikt.
Tas atkarīgs no tā, cik ilgi jau tas tā notiekās? Gadījumā nav tā, ka tas vīrietis pāris nedēļas papriecāsies un pēc tam sapratīs, ka tāpat nekā labāka par sievu nav un pabeigs šo romāniņu? Vismaz dažreiz tā notiek.
Nedomāju, ka saprātīgs vīrietis taisītu otru bērnu, ja domātu par šķiršanos.
Neko neattaisnoju, bet ir tā, ka sievai sirsniņa nesāp, kamēr nezin. :)

Nav tas pareizi, bet zinu vienu šādu attiecību stāstu. (tiesa gan toreiz tā bija sieviete, kura jau taisījās šķirties un tā tālāk, bet pabaudīja, pabaudīja uzmanības apliecinājumus un tā arī palika ar savu vīru un šobrīd izskatās ļoti labi dzīvojas viņiem). Ā, un vīram tomēr tika noklusēts.
Diez vai attiecības būtu turpinājušās, ja viņa atklātu, ka mēnešus 3 ar citu tikās un meņģējās, bet tomēr grib un mīl tikai viņu.

Liene, atver tachu acis tai, kas ar to mazo beenru seed maajaas un tagad otru grib taisiit. Nav Tev tas jaadara savaa vaardaa, ja negribi sabojaat attieciibas, izdomaa, kaa anoniimi pazinjot par shiem faktiem un taalaak, lai sieviete riikojas, kaa uzskata par pareizu, ja gadiijumaa nenotic, pati vainiiga, jo briidinaata buus bijusi.

Varbuut shai buus veselais sapraats un atradiis sev normaalu viirieti, nevis ceps augshaa otru siiko ar jaakli. Iemetu vienu dienu aci Caalja forumaa, tur kaut kaads murgs, vesela varza ar kraaptaam gruutnieceem, jaunajaam maaminjaam utt. Un turpina dziivot ar saviem lopiem, latvieshu cieteejas.

Mans viedoklis nebūs no klasiskajiem: tās meitenes minētajā situācijā, kur vīrietis krāpj sievu un viņa grib no viņa otru bērnu, es laikam gribētu, lai kāds tai sievai atver acis vēl pirms viņa no tāda lopa paliek stāvoklī. Un kur vecim prāts taisīt sievai bērnu, ja tajā pašā laikā muļļā citu?!? Cik nu cālī lasīts, tās sievietes jūtas briesmīgi, kad grūtniecības laikā nākas uzzināt, ka vecis citu mīca. Tas galīgi nav īstais laiks, kad sagādāt sievietei pārdzīvojumus un stresu.

Man arī šķiet, ka sievietei būtu jāatver acis. Pati esmu izbaudījusi to, cik briesmīga sajūta ir tad, kad visi apkārt zina, kas notiek, bet īstais cilvēks to nezina, dzīvo melos, uz kaut ko cer, sapņo un tad viss sabrūk. Īpaši jau šādā situācijā, kad nav tikai vīrietis+sieviete, bet ir arī kopīgs bērns.

Pirmais gadījums kad mani nokrāpa - es biju ārzemēs uz mēnesi pie radiem paciemoties. Draugs ar kuru bijām pus gadu kopā palika lv. Kādas 10 dienas pirms bija jāatrgriežas lv man draugs bija uzaicināts uz dzimšanas dienu. Katru dienu mēs skypā sakonaktējāmies, bet tajā ballītes dienā nesanāca. Sakontaktējos ar citu paziņu, prasīju kā gāja tusiņā. Jokojot es viņam prasīju - ar cik minkām tad šis nokrāpa mani? Viņš teica, ka viss esot bijis pilnīgā kārtībā, nekas neesot bijis. Kad atgriezos lv pēc pāris dienām ar draugiem pasēdējām un ejot garām savam draugam un viņa draugam nejauši dzirdēju viņu sarunu. Un jā, protams izrādījās, ka tajā ballītē kamēr biju ārzemēs viņš mani nokrāpa. Centos viņam piedot, bet jutu, ka manas jūtas pret viņu pazūd. Tā nu sāku arvien mazāk kontaktēties ar viņu. Viņam bija tieši otrādi, laikam bija sapratis ko zaudējis.

Otrs gadījums - Ar draugu sastrīdējāmies, es aizgāju pie savas draudznenes, viņš ar savu draugu uz klubu. Tur nu klubā viņš mani nokrāpa.

Pašai arī vienu reizi ir gadījies nokrāpt.

Esmu nokrāpta un esmu pati nokrāpusi, bet tad mums bija 17, attiecību sākums, kas tad jau protams likās, ka - vāks, kā viņš šitā un kā man tā, bet tajā vecumā bijām citi cilvēki un atskatoties liekas tik smieklīgi :D Tagad sevi nevaru iedomāties tā kādā ballītē ļauties ievilkt stūrī un o ou, re kā gadījās :D

Cilvēki mainās, kad to vēlās. Nosodīju līdz šim, bet tagad ir cita situācija.
Cilvēki krāpj: rutīna, pieradums, nav dūšas aiziet.

Jolly_Angie, tur nu viņai bija tiešām taisnība. Vismaz šeit, manā pilsētā, šķiet, ka katrā korī visi mau*ojas apkārt..

Vislabaka atriebsanas ir but laimigai bez vina, vinam to redzot. :) Pec iespejas atrak pec skirsanas. :)
P.S piedosanu par garumzimem. :)

lasu un šausminos, cik daudzas patiesībā ir tikušas krāptas un pašas krāpušas.

Tas bija pavasarī.

Viss bija, kā ierasti. Nekas neliecināja, ka viņam ir cita. Tā kā viņam bija veselības problēmas, tad viņš man atļāvās teikt, ka katru dienu dodas pie ārsta. Es tā raudāju, tā pārdzīvoju, jo tiešām uztraucos par viņu. Pat savā dzimšanas dienā bija viena, jo, redziet, viņš devās pie ārsta. Izrādās- ārsts bija viņa drauga bijusī, kura pēdējā mēneša laikā bija parādījusies atkal mūsu kompānijā. Viņš visu laiku bija viņu aprunājis un apsmējis- cik viņa resna, uzvedas kā no laukiem utt..
Rītā pirms angļu valodas eksāmena uzzināju patiesību. Es ieraudzīju viņa telefonā saraksti, kas ilga jau vairāk par mēnesi. Es vienkārši nokritu zemē un nesapratu- kāpēc? Es jutos kā muļķe. Kā gan es varēju nepamanīt, ka man vissvarīgākais cilvēks iekāro un tiekas ar citu? Es viņam lūdzos un teicu, ka esmu gatava darīt visu, tik, lai paliek ar mani.. Viņš tikai grūda mani prom. Tagad saprotu- paldies Dievam! Cik gan ilgi mēs būtu bijuši kopā, ja es to piedotu?
Viņš ņēma no manis naudu, lai dāvinātu viņai puķes. Un pēc viņu tikšanās reizēm, es, muļķe, pat pa nakti viņam vakariņas taisīju!
Par spīti tam, ka viņš tikās paralēli mēnesi ar viņu, viņš apdāvināja arī mani, kā līdzšim (ne vairāk un ne mazāk) un bija tik pat greizsirdīgs, pat neļāva iet uz man ļoti nozīmīgu pasākumu.

Pēc šķiršanās pagāja mēnesis. Es jau lēnām biju samierinājusies un ieskaidrojusi sev, ka tagad ir labāk un arī bija, jo sāku dzīvot saskaņā ar sevi. Atradu mieru!
Viņš mani uzmeklēja un vēlējās tikties, jautāja, vai esmu laimīga. Es teicu, ka esmu, jo biju un joprojām esmu. Tas viņam lika vilties, jo viņš cerēja, ka līdīšu uz vēdera atpakaļ pie manis.

Bet nu, paldies Dievam, viņš jau 5mēnešus ir kopā ar to, ar kuru viņš mani krāpa. Tāds tādu atrod. Un paldies saku tāpēc, jo labāk, ka uzzināju to tagad, ne vēlāk. Tādu cilvēku es savā dzīvē ne par ko negribu.

Lieki piebilst, ka tagadējo draudzeni viņš arī ir paspējis nokrāpt.

Lienes situācijā es vienkārši pajautātu tīri teorētiski sievai (nejauši uzsākot tematu par krāpšanām), vai viņa gribētu zināt, ja kas tāds notiktu ar viņu pašu (nu ne tik tieši, bet doma skaidra).
Jāsaka, ka dzīvē visādi ir gājis. Bet, jā, es zinu, kā ir glabāt šos noslēpumus vairākos pāros (jāsaka, ka tie pāri ir kopā gadu desmitiem). BET es zinu, ka tā ir abu cilvēku izvēle zināt vai nezināt par notiekošo, tāpēc man tur jājaucas nav. Bet es labāk izvēlos nezināt, ka starp maniem draugiem, kas tāds notiek, jo pēc tam ir skumji, tīri cilvēciski.

Nu re Annijas stāsts apliecina vakardienas Libra4Zane tēmas patiesumu.

Tas bija sen pirms 5 gadiem. Uzzināju ka krāpj vnk nāca vēlāk Mājās no darba aizbildinoties ka darba ilgāk jāstrādā bija. Vienreiz uz krekla bija lūpu krāsa šīs saka kolēģei dz'd bija. Ok bet vienreiz viņam bija jābrauc komandējumā uz tallinu bet pats labākais ka tai dienā kad bija jābūt tallinā es viņu redzēju pastaigājoties kopā ar darba kolēģi apkerusies skupstoties parkā. Atriebība bija tāda aizgaju Mājās dzīvoklis ir mans izmetu laukā aiz durvīm pilnības visas viņa mantas tikai pirkstam kreklus sagraiziju.

Tikai nedaudz nejauka, es piekrītu Tev, taču šobrīd šis viss izskatās pēc gļēvuma vai atkal cosmo lietotāju divkosībai. Ja Lienes situācijā būtu Kubiete vai kāda cita mazāk mīlēta lietotāja, visas ieteiktu to pašu? Vai arī mēs te tikai Lieni žēlojam, lai gan es neredzu tam iemeslu. Pati esmu stāstījusi šādas lietas, lai nomierinātu savu sirdsapziņu un būtu godīga. Jā, draugu kļuvis mazāk, bet es vismaz kaut ko darīju, ne vienaldzīgi noraudzījos.
Atbildot par krāpšanu, gan pati esmu krāpusi, gan mani ir krāpuši, katru reizi civilizētā veidā par to viens otram atzināmies, visu izrunājām.

Mans viedoklis nebūs no klasiskajiem: tās meitenes minētajā situācijā, kur vīrietis krāpj sievu un viņa grib no viņa otru bērnu, es laikam gribētu, lai kāds tai sievai atver acis vēl pirms viņa no tāda lopa paliek stāvoklī. Un kur vecim prāts taisīt sievai bērnu, ja tajā pašā laikā muļļā citu?!? Cik nu cālī lasīts, tās sievietes jūtas briesmīgi, kad grūtniecības laikā nākas uzzināt, ka vecis citu mīca. Tas galīgi nav īstais laiks, kad sagādāt sievietei pārdzīvojumus un stresu.

Vakarā gulēju viņam blakus, kad pazvanija draudzene un sāka stāstīt, ka sēžot vilcienā dzirdējusi kādu sarunu, kur meitenes runā par vienu puisi (par manu bijušo, jo viņam tāds rets vārds) un it kā par mani, tā kā par krāpšanu, tad nu es pagriezos pret viņu, uzprasiju, šis tik liedzās, no rīta piecēlos un aizgāju...
Bet beigās izrādijās, ka draudzene vienkārši negribēja iesaistīt savu draudzeni, kura bija atkal runājusi ar savu, par to, ka pazīst to meiteni, ar kuru mans bijušais mani krāpj.

Un tad var aizdomāties, cik pasaule ir maza un vai tiešām, tie, kas krāpj, neaizdomājas, ka šādi, pa cilvēku ķēdīti, tā visa informācija var nonākt līdz īstajam cilvēkam.

Īstenībā, jau pašā sākumā zināju, ka viņš ir babņiks, bet tad es vēl biju jauna, pirmās attiecības, ilgi centos viņam ieskaidrot, ka mums nekas nesanāks, bet tā pat viņš visu laiku nepadevās... Teicu, ka beigās sāpēs tikai man, un tā arī bija... Kaut gan pēc laika, viņš tomēr atvainojās par visu, ko ir nodarijis un teica, ka sapratis, ka esmu labākā, kas viņam bijusi...

Annija, ja jau spēji to sagremot un attiecības turpināt, domāju, ka uzticība atjaunosies :)

Es ieraudzīju kā tas notiek. Manā acu priekšā. Astotajā f**king martā. Rozi ar bija dāmai uzdāvinājis - man domātā stāvēja nomesta virtuvē uz galda.

Jūs kopā dzīvojāt?

Mistalee , sākumā gan gāja ļoti grūti. Tas, ka vīrietis raud, manuprāt, gan kaut ko nozīmē, bet ar to man bija par maz pašam sākumam. Viņa labākais draugs gan stāstīja, ka nākamajā dienā manējais ieskrējis pie viņa, viesnīcas istabā, un izstāstījis, ar asarām acīs, ārdoties un tā. beigu beigās gan kopā palikām, viņš vēl joprojām cenšas mani pārliecināt par to, ka tas neatkārtosies, bet es vēl joprojām cenšos līdz galam piedot un ceru, ka uzticība ar laiku kaut kā atjaunosies. ;)

Annija, Tu piedevi viņam?