Es tomēr vairāk sliecos piekrist tām, kuras atbalsta manu viedokli, ka stāstīt nebūtu prātīgi. Vismaz pagaidām es vēl klusēšu. Jā, es piekrītu, ka nežēlīgi ir nezināt to, ko zina visi pārējie, bet manā situācijā es to sievieti pazīstu tikai paziņu līmenī, turklāt vīrietis, kurš viņu krāpj (jā, es saprotu, ka tas ir cūciski), bet viņš ir viens no tuvākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Viņš man ir tik daudz palīdzējis, ka es sev vairāk nespētu piedod to, ka es jaucos viņa privātajā dzīvē, nekā to, ka es neizstāstu tai sievietei, jo tā ir viņu dzīve, es tajā ģimenē esmu svešs cilvēks (draugs man ir tikai viens no viņiem).
Tomēr savu viedokli esmu izteikusi skarbi. Savu draudzeni šobrīd (viņai zinot to) vērtēju skarbi un zemu. Es nespēju viņu pilnvērtīgi cienīt, redzot to, ka viņai vispār nav emociju par to, ka sieva ar bērniņu uzticīgi gaida mājās, bet viņa tikmēr guļ ar viņas vīru. Tas ir pretīgi no viņu abu pusēm un es to neciešu un ceru, ka tas beigsies.