It kā jau kaut ko nojautu, jo bija uzradusies viena viņam draugos, sveša skuķene, kas vislaik laikoja viņa bildes, rakstīja un skatījās viņu. Man centās iestāstīt, ka tā brālēna meitene, bet dīvaini likās, ka pašam brālēnam viņa draugos nebija. Un tā pamazām, pamazām sākās mums kašķi, viņš negribēja nekur iet, tikties, jo bija daudz darbu. Tad nu vienu dienu aizbraucu pie viņa tāpatās, nepabrīdinots. Viss bija ok todien sākumā, bet tad sākās zvani uz skype, kuriem viņš neatbildēja, pēc laika sāka zvanīties telefons un sms nākts. Jautāju, kas vislaik zvanās, teica, ka brālēns, bet nu nebiju jau stulba, paķēru telefonu. Ieraudzīju meitenes vārdu, ar to pietika, biju pa durvīm laukā dažās sekundēs. Likās, ka viss pamats zem kājām pazuda. Tā bija drausmīgākā diennakts manā mūžā, nekad nebiju tā raudājusi, kliegusi aiz sāpēm. Tas bija tik sāpīgi, jo ar to cilvēku biju saderinājusies, meklējām tajā laikā kopīgu dzīves vietu. Vakarā vel viņam dzerot uznāca drosme atdzīties, ka pirms nedēļas bija nolaidis ar divām vecenēm dzērumā, viņš to man pateica caur sms.
Pēc šāda attiecību nobeiguma man pašai pa attiecībām iet visādi, tāda sajūta un neticība, ka nākamais arī nenokrāps. Laikam pēctam es sāku savas attiecības visas, kas bija, bojāt. Visās attiecībās esmu nokrāpusi savu vīrieti, pat nezinot, kāpēc. It kā viss ir labi, bet tās bailes, ka atkal kāda parādīsies, ka atkal mani pametīs. Labāk jau būt tai, kura visu izbojā, tai, kuras vaina tā ir, nevis lai pamet mani, jo ir atradis kādu labāku. Laikam psihologu man vajag, bet šijās attiecībās turos braši tagadējās, neesmu ne reizi paslīdējusi, jo jūtos pietiekami droša.