Tas bija pavasarī.
Viss bija, kā ierasti. Nekas neliecināja, ka viņam ir cita. Tā kā viņam bija veselības problēmas, tad viņš man atļāvās teikt, ka katru dienu dodas pie ārsta. Es tā raudāju, tā pārdzīvoju, jo tiešām uztraucos par viņu. Pat savā dzimšanas dienā bija viena, jo, redziet, viņš devās pie ārsta. Izrādās- ārsts bija viņa drauga bijusī, kura pēdējā mēneša laikā bija parādījusies atkal mūsu kompānijā. Viņš visu laiku bija viņu aprunājis un apsmējis- cik viņa resna, uzvedas kā no laukiem utt..
Rītā pirms angļu valodas eksāmena uzzināju patiesību. Es ieraudzīju viņa telefonā saraksti, kas ilga jau vairāk par mēnesi. Es vienkārši nokritu zemē un nesapratu- kāpēc? Es jutos kā muļķe. Kā gan es varēju nepamanīt, ka man vissvarīgākais cilvēks iekāro un tiekas ar citu? Es viņam lūdzos un teicu, ka esmu gatava darīt visu, tik, lai paliek ar mani.. Viņš tikai grūda mani prom. Tagad saprotu- paldies Dievam! Cik gan ilgi mēs būtu bijuši kopā, ja es to piedotu?
Viņš ņēma no manis naudu, lai dāvinātu viņai puķes. Un pēc viņu tikšanās reizēm, es, muļķe, pat pa nakti viņam vakariņas taisīju!
Par spīti tam, ka viņš tikās paralēli mēnesi ar viņu, viņš apdāvināja arī mani, kā līdzšim (ne vairāk un ne mazāk) un bija tik pat greizsirdīgs, pat neļāva iet uz man ļoti nozīmīgu pasākumu.
Pēc šķiršanās pagāja mēnesis. Es jau lēnām biju samierinājusies un ieskaidrojusi sev, ka tagad ir labāk un arī bija, jo sāku dzīvot saskaņā ar sevi. Atradu mieru!
Viņš mani uzmeklēja un vēlējās tikties, jautāja, vai esmu laimīga. Es teicu, ka esmu, jo biju un joprojām esmu. Tas viņam lika vilties, jo viņš cerēja, ka līdīšu uz vēdera atpakaļ pie manis.
Bet nu, paldies Dievam, viņš jau 5mēnešus ir kopā ar to, ar kuru viņš mani krāpa. Tāds tādu atrod. Un paldies saku tāpēc, jo labāk, ka uzzināju to tagad, ne vēlāk. Tādu cilvēku es savā dzīvē ne par ko negribu.
Lieki piebilst, ka tagadējo draudzeni viņš arī ir paspējis nokrāpt.
159
