Un vispār, es vēljoprojām nesaprotu, kādēļ tu visu laiku, šo diskusiju, saisti ar dauna sindromu? M?
mati ceļas stāvus lasot,dažus komentārus, par sabiedrības iedalīšanu - noderīgajos un nespējīgos.Nu tad lūdzu pasaki, kurā vietā kāds ko tādu ir teicis.
Ne tev lemt, kurš dzīvo pilnvērtīgi un kurš neKas es iesniedzu kādu sarakstu, kurā izklāstīju, kādi cilvēki ir pelnījuši dzīvot un kādi ne?
Un 21. gadsimtā cilvēki ir daudz sliktāki, nekā viduslaikos, itkā attīsti esam, bet garīgi un emocimnāli miruši, jo paskaties apkārt, kas notiek?
a kas Tev ir pret varoņdarbiem? Tas ir ļoti cēli,smags darbs no tuvinieku puses,spēja just līdzi,spēja turpināt arī savu dzīvi.Un es neteiktu,ka šie cilvēki,kas rūpējas vienmēr ir nomākti un sēž stūrī bimbā,viņi ir ļoti spēcīgi un ir cienīgi vārdam varonis.Priecājies,ka mūsu valstī un pasaulē vēl ir VAROŅI,kas iemāca arī citiem rūpēties par kādu,just līdzi nelaimē,bez šādiem cilvēkiem šī sviestainā pasaule aizietu vel tālākā sviestā.
Un vispār, es vēljoprojām nesaprotu, kādēļ tu visu laiku, šo diskusiju, saisti ar dauna sindromu? M?
Kurā brīdī kāds teica ka ir sabiedrībai derīgie un nederīgie? Zinu meiteni ar dauna sindromu. Māte jau 20 gadus ziedo savu dzīvi lai par viņu rūpētos. Nestrādā, iztiek no pabalstiem, jo viņu vienu nevar atstāt. Tagad nerunāsim par to cik dzīve ir grūta finansiālā ziņā, bet emocionāli. Uz to meiteni sabiedrībā nekad neskatās kā uz pilnvērtīgu cilvēku, ar tādu attieksmi jāsadzīvo gan viņai, gan viņas mātei. Jā, viņa pati var paēst, bet ne uztaisīt. Jā, viņa ir tāds pats cilvēk kā visi citi, bet nu tā nav pilnvērtīga dzīve! Mātei diendienā jābūt blakus, lai viņai spētu palīdzēt, jāredz kā viņa cieš, labi, varbūt tā meitene visu pilnībā neapzinās, bet kādas ciešanas ir viņas mātei redzot, ka bērns brīžiem pat nevar karoti ielikt mutē? Mātes vairs nebūs, kā tad viņa dzīvos?
depresiju ārstē tam paredzētās iestādēs, nevis vanšu tilta vantīs.
es nerunāju par šādiem gadījumiem, bet gan par tādiem, kad viss jau iepriekš ir bijis zināms un pēc tam presē stāsta savus varoņdarbus:
depresiju nav jēgas ārstēt,lai iet un lec no tilta un netraucē citiem..
es gribu redzēt kādu dziesmu Tu dziedātu,ja tas KĀDS būtu tavs tuvienieks.Droši vien galviņā skanētu "nu tak mirsti,mirsti"
nu tad es laikam neesmu absolūtais vairākums, vai arī absolūtais vairākums nav divas reizes piecu gadu laikā saskāries ar situāciju, kad tuvinieks būtu gatavs krist ceļos (ja vien būtu spējīgs saviem spēkiem piecelties), lai izbeidz viņa mocības un sāpes, kad vairs nepalīdz neviens atsāpinātājs un viss, ko viņš ikdienā redz ir 4 baltas sienas un raudoši radinieki. lūk šādu tekstu man iečukstēja ausī viens no maniem tuvajiem pāris dienas pirms aizgāja. todien man bija divejādas sajūtas. no vienas puses skumji, ka kāds aiziet no dzīves, bet no otras puses - viņam vairs nesāp.
es negribētu ziedot savu dzīvi un brīvo laiku, katru minūti, lai visu laiku ņemtos ap kāduKāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi
ir slimības, kas diagnosticējamas jau tad, kad bērns vēl puncī. apbrīnoju tās mātes, kas ar savu egoistiskumu laiž pasaulē slimus bērniņus un pēc tam slavē sevi televīzijā un avīzēs, cik viņas ir lieliskas, jo izvēlējās dzemdēt kroplu bērnu. varones saucās.
Lasu, lasu un nesaprotu, no kurienes te dažas ir sapratušas, ka kāds lemj, kuram dzīvot un kuram nē? Vienīgais, ko te meitenes, mani ieskaitot, pateica - ka atbalsta eitanāziju pēc paša vēlmes; ka, ja paši būtu kādā apkopjamā stāvoklī, nevēlētos būt kādam par nastu, līdz ar to, protams, arī citu apkopšanu uzskata par kaut ko ļoti smagu (domājams, vairāk morāli, kaut gan citus aspektus arī nevar izslēgt). Vai te kāds teica "nogalinam visus, kuri nav derīgi sabiedrībai"?
Bet tas ir pārejošs stāvoklis. Diemžēl ne visi no kārtējās tādas bedres tiek laukā.
Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi
es negribētu ziedot savu dzīvi un brīvo laiku, katru minūti, lai visu laiku ņemtos ap kādu
1814
