Eitanāzija

Bērni, ar dauna sindromu, spēj gūt jaunas zināšanas un darīt lietas,ko jebkurš normāls cilvēks var,vienkārši ar viņiem ir ļoti jānodarbojas, jo pielec lēnāk! Tas ir smags darbs,bet viņi ir daļa sabiedrības.

Tieši tā. Dauna sindroms jau nu tiešām nebūtu tas, kurš būtu jānoraksta. Man kaimiņos dzīvo vīrietis ar šo slimību. Kopš viņu ved uz dažādām nodarbībām, viņš ir ļoti mainījies uz labo pusi. Ar šādiem cilvēkiem vienkārši ir jāstrādā.

Absurds! Ne tev lemt, kurš dzīvo pilnvērtīgi un kurš ne. Redzu, ka tev nav sajēgas par to, ko tikko uzrakstīji. Bērni, ar dauna sindromu, spēj gūt jaunas zināšanas un darīt lietas,ko jebkurš normāls cilvēks var,vienkārši ar viņiem ir ļoti jānodarbojas, jo pielec lēnāk! Tas ir smags darbs,bet viņi ir daļa sabiedrības.

Es neteicu ka tagad jāveic eitanāzija visiem, kas ir slimi. Tas bija kā piemērs, ka ja cilvēkam ir grūta dzīve, un viņš pats, vai gadījumā, ja pats par to nespēj spriest, to izvēlas tuvinieki. Protams, tieši gadījumā ar dauna sindromu, viņš ir tāds pats cilvēks kā visi citi, bet es runāju par to, ka dzīve ir grūtāka, un daļa sabiedrības uz neārstējami slimiem skatās kā uz aprūtinājumu vai ko tādu, un lai spētu dzīvot, vienmēr blakus jābūt ģimenei, kas par tevi rūpējas un ziedo savu dzīvi.

Atbalstu.

Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi.

Jā, mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību. Slima domāšana, kas var izvērsties par šīs iekārtas izmantošanu savtīgos nolūkos.

Atbalstu, bet tikai tiešām smagos gadījumos, kad dzīvot kļūst cilvēkam mokoši un tāda ir viņa griba.

Kāpēc jāauklējas ar kādu, kas ir nolēmis pēc stundas neeksistēt? Tas uzbļāviens nav nekas, silta lietus pile okeānā.

Nu gan. Tās pašas depresijas iespaidā var iegrimt pilnīgā emocionālā bedrē un domāt, ka ka nevienam tevi nevajag un tāpat no tavas dzīves nav nekādas jēgas. Bet tas ir pārejošs stāvoklis. Diemžēl ne visi no kārtējās tādas bedres tiek laukā.

Cik esmu redzējusi mirstošus cilvēkus.. viņos vairāk manāms izdzīvošanas instinkts.. vēlme cīnīties par dzīvību.. nevis to pārtraukt. Arī jautājums.. kāds ir psihiskais stāvoklis personai, kas vēlas eitanāziju..

Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi

Absurds! Ne tev lemt, kurš dzīvo pilnvērtīgi un kurš ne. Redzu, ka tev nav sajēgas par to, ko tikko uzrakstīji. Bērni, ar dauna sindromu, spēj gūt jaunas zināšanas un darīt lietas,ko jebkurš normāls cilvēks var,vienkārši ar viņiem ir ļoti jānodarbojas, jo pielec lēnāk! Tas ir smags darbs,bet viņi ir daļa sabiedrības.

Atbalstu, jau iepriekš minētajos gadījumos.
Domāju, ka cilvēks pats var izvēlēties.
Labāk mierīgi ar eitanāzijas palīdzību aiziet no dzīves, nekā ilgi, sāpīgi mocīties.
Atbalstītu arī tās ieviešanu LV.

Es saprotu abas puses, bet neatbalstu eitanāziju. Tā noteikti nebūtu jāveic ārstam vai citam medicīnas personāla darbiniekam... Mediķu funkcija ir uzlabot dzīves kvalitāti.. nevis pildīt ''Dieva'' funkciju :)

Šausmas, pilnīgi iedomājos,kā uzbļauj pašnāvniekam, lai lec ātrāk un nekavē satiksmi!

Kāpēc jāauklējas ar kādu, kas ir nolēmis pēc stundas neeksistēt? Tas uzbļāviens nav nekas, silta lietus pile okeānā.

Eitanāzija nav izdevīga farmācijas biznesam, tāpat kā marihuāna nav izdevīga alkohola biznesam un Saules paneļi - enerģētikas biznesam. Nevienam nav izdevīgi ļaut mums pašiem izlemt ko, kā, kad, kāpēc lietot, mirt, ēst utt.

Atbalstu, bet ne šobrīd Latvijā.

Par. Bet ne pašnāvnieku gadījumos, ja viņiem diagnosticēta, piemēram, depresija, un atsevišķās epizodēs tādas domas nāk virsū. Tad tomēr ir vajadzīga ārstēšana.

mazāk tiltos kāpēju un uz metro sliedēm lecēju būtu, kas ar savu pašnāvības mēģinājumu vai izdošanos nobloķē visu satiksmi, bojā citiem cilvēkiem plānus.

Šausmas, pilnīgi iedomājos,kā uzbļauj pašnāvniekam, lai lec ātrāk un nekavē satiksmi!

Labāka nomirt viegli nekā. Pat mēnešiem mocīties ar stiprām sāpēm

Kopumā atbalstu.
Vienīgais, kas raisa šaubas ir nevis karmas, dvēseles un bla bla bla, bet eitanāzijas izmantošana sliktos nolūkos.

Atbalstu, īpaši neārstējami slimiem cilvēkiem, jo tās ir mocības gan viņiem, gan tuviniekiem. Īpaši, ja tā ir slimība, kas neļauj pilnvērtīgi dzīvot, piem, dauna sindroms. Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi. Tāpat arī vēža slimniekiem tā ir iespēja izvairīties no pēdējiem dzīves gadiem ķīmijterapijā ar novājinātu organismu un dzīvi slimnīcas palātā.

Lai atvieglotu ciešanas, protams būtu par, bet no otras puses, ja nāve ir ilglaicīga, tad dvēselei ir jāiziet, visi pārejas etapi.

Atbalstu, bet tomēr jāuzmanās, lai kāds to neizmantotu ļaunos nolūkos.