Eitanāzija

Pilnībā neatbalstu, nāve ir dabisks process, tā ir jāizcieš cik smaga tā arī būtu, lai cilvēks varētu pārdzimt, viņam jānomirst pašam, nevis ar citu palīdzību, bet izskatās, ka lielākā daļa cilvēku, kas ir šeit netic reinkarnācijai!

Dažu komentētāju drosme lemt, kurš dzīvei derīgs, kurš nerealizējams, iedveš teju fiziski sajūtamas šausmas.

++

Dažu komentētāju drosme lemt, kurš dzīvei derīgs, kurš nerealizējams, iedveš teju fiziski sajūtamas šausmas.

Pirmreiz šāda sajūta pārņēma, lasot veģetāriešu/ gaļēdāju kariņus, kas ātri vien pārvērtās spriedelēšanā par to, kuras nogalināšanas metodes ir humānas(..) un pieļaujamas un kuras ne. Ņemu savu tās reizes brīnīšanos atpakaļ.

Protams, ka atbalstu.

Es domāju, ka, ja viņš būtu galīgi padevies, viņš izdarītu pašnāvību. Šobrīd, tas, kas tur viņu pie dzīvības ir šī nedēļa, kad jūtas labi, jo tad viņš atpūšas ar draugiem, priecājas (cik nu var) utt. + mamma un tas, ka ilgās slimošanas dēļ (sākās viss pirms gadiem trim ar vēzi), viņiem ir kaudze kredītu, kurus viņs negribētu uzgrūst mammai vienai (viņš vel arī strādā gaterī ar visu to, ka lielāko daļu mēneša jūtas slikti, lai atmaksātu kredītus kaut tā ir maza daļa no lielās summas).
Protams, ir iespējas, pārcelties prom. BET neviens nav teicis, ka pēc nedēļas vai mēneša viņš būs dzīvs, es domāju, ka tas arī viņu aptur. Šie cilvēki neviens nezin savu mūžu, ir tikai vidējais, kurš dots. Un viņš ir no dziļiem laukiem, kur kaut ko mainīt savā ierastajā vidē ir grūti. + ne velti mums LV vāc naudu tam, lai ārstētos ārzemēs. Nav viss tik vienkārši.
Es zinu,kam viņš jau ir gājis cauri, un no malas es saku - varu saprast, ja viņš vienā brīdī padotos. Iepsējams, es vienkārsi aŗī esmu no tiem cilvekiem, kam pie dotiem apstākļiem, būtu vēlme aiziet pašai nevis būt par nastu citiem un mocīties.

pashnaavnieki jau tikai kavee satiksmi, ja lec no tilta

es nesaku, ka jāeitanāzē pret viņu gribu, bet ja cilvēks pats grib mirt (uzsvars uz vārdu pats!), tad kāda starpība vai viņš lec no tilta vai palec zem vilciena, vai viņu eitanāzē? tikai tāda, ka pirmajos divos gadījumos viņš traucē arī citiem.
un es nepiekrītu, ka jāeitanazē ar dauna sindromu slimi cilvēki, jo viņiem lielākoties piemīt elementāras dzīvnieciskas pašapkopšanās spējas - nomazgāšanās, aiziešana uz wc un paēšana. tādas lietas viņiem var iemācīt apgūt, bet tas nav tik viegli, ir jāstrādā. augsta intelekta viņiem īsti nekāda nav, bet, piemēram, Vācijā šādus cilvēkus realizē (tas nav īstais vārds) tādā veidā, ka iemāca darīt elementāras monotonas lietas - uzlīmju līmēšana uz precēm, preču kastīšu locīšana utt., ko viņi katru dienu arī dara, nopelnot sev naudiņu, kaut gan tur arī pabalsti šādiem cilvēkiem nav nekādi mazie.

Starp citu, ļoti laba filma par šo tēmu ir "Mar Adentro" ar Havjēru Bardemu galvenajā lomā.

+

Manuprāt, šis jautājums nav izspriežams tikai ar par un pret. Tajā ir tik daudz nianšu, katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi.
Arī Melikas minētais gadījums, manuprāt, nav vērtējams ar viennozīmīgu par. Jo iespējas kaut ko darīt ir vienmēr, nekas nav neiespējams. Neesmu par šādiem jautājumiem interesējusies, bet neticu, ka nav iespējams iegūt kaut kādu atbalstu slimniekiem no ārzemēm, varbūt pārcelties uz kādu valsti, kur šīs zāles kompensē. Puisim ir iespēja to laiku, kad viņš jūtās kaut cik labi, nodzīvot tā, kā viņš vēlas, iegūt savai atlikušajai dzīvei kādu jēgu. Protams, ja cilvēks tiešām ir pārliecināts, ka neredz savai dzīvei jēgu un nevēlas mocīties, tā ir viņa izvēle un tā ir jārespektē.

Bet es negribeetu buut tas aarsts, kas cilveekam ieshpricee to peedeejo indes devu. Tas tomeer liekas tik briesmiigi...

Nesaprotu, sakars šādai cilvēka, kurš cieš, vēlmes īstenošanai sakars ar nacismu vai kaut kādu dalīšanu derīgajos un nederīgajos. Taču, es laikam nespēju iebrauk cosmo loģikā.
Manuprāt, eitanāzijas veikšana notiek, kad slimais cilvēks PATS izsaka šo vēlmi, nevis kaimiņu Koļa izdomā, ka Annas slimo tanti vajag sūtīt uz eitanāziju.

Still, ne jau par eitanaaziju Ance runaaja sakaraa ar tiem nacistiem, bet par to, ka dazhas meitenes teica, ka tad jau tik pat labi daunjus arii var eitanazeet un ka nav jau jeegas uztureet pie dziiviibas cilveeks, kas izjauc laimiigo dziivi veselajiem radiniekiem un to meiteni, kas teica, ka pashnaavnieki jau tikai kavee satiksmi, ja lec no tilta.


Es esmu par, bet tieshaam tikai ekstreemeos gadiiumos - veezha peedeejaa stadijaa, piemeeram.

Manuprāt, to varētu ļaunprātīgi izmantot. Neatbalstu, ja kādam citam būtu iespēja izlemt par cilvēku (izņemot gadījumus, kad tiešām ir komā vai kā dārzenis, bet tas notiek arī tagad). Ja to vēlas pats un tiešām ir pamatots iemesls, ok.

Lasot šo diskusiju, mani šokē, ka te izskan idejas par cilvēka likvidāciju (es nezinu, kā lai to savādāk nosauc), ja viņš kādam vairs nav ērts, tā teikt, nederīgs sabiedrībai. To es noteikti neatbalstu.

Es atbalstu eitanāziju pēc cilvēka paša vēlmes. "Rīgas laikā" pirms vairākiem gadiem bija interesants raksts par kādu klīniku Šveicē, uz kuru dodas tā saucamie nāves tūristi pēc pēdējā dzēriena. Cilvēks tiek pakļauts dažādām pārbaudēm, sarunām ar ārstiem, psihologiem, līdz tiek iedots gala lēmums, ka cilvēks ir bijis, veicot šo lēmumu, pie pilnas saprašanas un pats atbildīgs par izlemto. Tad tiek iedzerts šis nāvējošais dzēriens.

Manuprāt, eitanāzijas veikšana notiek, kad slimais cilvēks PATS izsaka šo vēlmi, nevis kaimiņu Koļa izdomā, ka Annas slimo tanti vajag sūtīt uz eitanāziju.

Eitanāzija iedalās pasīvajā un aktīvajā. Pasīvā eitanāzija būtu, ka ārsti pārtrauc dažādas ārstnieciskas manipulācijas, lai uzturētu pacienta dzīvību. Principā pasīvā eitanāzija notiek, tikai par to skaļi netiek runāts.

Aktīvā eitanāzija jau ir pacienta vai tuvinieku izteikta vēlme.

Starp citu, ļoti laba filma par šo tēmu ir "Mar Adentro" ar Havjēru Bardemu galvenajā lomā.

To veiktu tikai tiem, kas vēlas izbeigt savas ciešanas, nevis visiem, kas ir slimi vai mirstoši.

āmen.

Atbalstu smagu slimību gadījumos, ja cilvēks izsaka tādu vēlēšanos vai gadījumos, kas cilvēks ir komā un dzīvo tikai tāpēc, ka ir pieslēgts sistēmām un ārsti gadiem nedod vispār nekādas cerības, ka kādreiz kaut kas varētu mainīties. Ja cilvēks cieš vai dzīvo tikai uz zālēm un saka, ka vēlas to izbeigt un nomirt mierīgi, nevis turpināt ciest ik dienas, gaidot, tad atbalstu, ka viņa vēlēšanās tiek īstenota. Nesaprotu, sakars šādai cilvēka, kurš cieš, vēlmes īstenošanai sakars ar nacismu vai kaut kādu dalīšanu derīgajos un nederīgajos. Taču, es laikam nespēju iebrauk cosmo loģikā.
Manuprāt, eitanāzijas veikšana notiek, kad slimais cilvēks PATS izsaka šo vēlmi, nevis kaimiņu Koļa izdomā, ka Annas slimo tanti vajag sūtīt uz eitanāziju.

bonbon- jā, ja zinātu ka mans ģimenes loceklis, tuvinieks vēlas dzīvot un baudīt dzīvi, jā es skrietu, darītu, koptu, runātos, vestu sabiedrība, visu ko spētu darītu, ja arī vajadzētu atlikt kādu savu vēlmi, bez ballītēm vēl neviens nav nomiris.

Neviens jau neliek viņiem pārtraukt, ja viņi vēlas cīnīties un dzīvot. Es domāju, ka nevienu, kurš vēlas cīnīties neviens ar varu netaisās eitanazēt. To veiktu tikai tiem, kas vēlas izbeigt savas ciešanas, nevis visiem, kas ir slimi vai mirstoši.

Man šķiet, ka daudzām šeit ir radikāli viedokļi tikai tāpēc, ka nekad dzīvē nav ne ar ko tādu saskārušās. Absolūtais vairums cilvēku, nonākuši tādā situācijā, rūpētos par slimo bez vārda runas, jo tā vienkārši vajag, tajā brīdī tu to saproti un tā ir vienīgā loģiskā rīcība.

nu tad es laikam neesmu absolūtais vairākums, vai arī absolūtais vairākums nav divas reizes piecu gadu laikā saskāries ar situāciju, kad tuvinieks būtu gatavs krist ceļos (ja vien būtu spējīgs saviem spēkiem piecelties), lai izbeidz viņa mocības un sāpes, kad vairs nepalīdz neviens atsāpinātājs un viss, ko viņš ikdienā redz ir 4 baltas sienas un raudoši radinieki. lūk šādu tekstu man iečukstēja ausī viens no maniem tuvajiem pāris dienas pirms aizgāja. todien man bija divejādas sajūtas. no vienas puses skumji, ka kāds aiziet no dzīves, bet no otras puses - viņam vairs nesāp.

mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību

Dievs dod shiim jaunkundzeem nekad nenonaakt situaacijaa shada slimnieka situacija. Gribetu redzet,cik priecigas butu,ja savejie pagrieztu muguru sakot:"tu tapat nekam nederi!"



Par temu-esmu par,bet situacija ir ljoti jaizverte.

Atbalstu.

Taču tas ir individuāli jaizvērtē. Es zinu puisi, kuram šobrīd viss ir tik tālu aizgājis, ka ir akūtā leikoze. Atlikušais laiks, ko dzīvot aptuveni 8 - 15 gadi (vidēji). Vienu nedēļu mēnesī viņš guļ slimnīcā, kurā viņam dod zāles, tā mājās aizbraucot, bez sāpēm viņš izvelk nedēļu, otra nedēļa jau paiet sāpēs bet trešā ir mokas, kurās viņš knapi velk dzīvību, reizēm brauc ātrāk jau uz slimmnīcu, jo nespēj izturēt (kur gan viņu negaida vairāk kā šo nedēļu mēnesī). Viņš ir teicis,ka labāk gribētu, lai tas viss beidzas. JO LV zāles, kuras atvieglotu viņa ciešanas, netiek kompensētas un vispār LV nav lielākās daļas zāļu, kuras spētu palīdzēt. BET pasaulē vispār ir. Tikai dārgākas vai nepieejamas. Man ir žel,ka visu atlikušo mūžu viņš mocīsies, bet tīri cilvēcīgi es varu saprast viņa vēlmi aiziet.. JO cilvēks zina, ka zāles ir, tikai ne viņam. Un tāpēc lielāko daļu atlikuša mūža viņš pavadīs sāpēs, kuras ir tik trakas,ka kliegt pat nav spēka..

Atbalstu, bet tomēr jāuzmanās, lai kāds to neizmantotu ļaunos nolūkos.

+++

Man šķiet, ka daudzām šeit ir radikāli viedokļi tikai tāpēc, ka nekad dzīvē nav ne ar ko tādu saskārušās. Absolūtais vairums cilvēku, nonākuši tādā situācijā, rūpētos par slimo bez vārda runas, jo tā vienkārši vajag, tajā brīdī tu to saproti un tā ir vienīgā loģiskā rīcība.

Nevaru nepiekrist..