Lasu, lasu un nesaprotu, no kurienes te dažas ir sapratušas, ka kāds lemj, kuram dzīvot un kuram nē? :) Vienīgais, ko te meitenes, mani ieskaitot, pateica - ka atbalsta eitanāziju pēc paša vēlmes; ka, ja paši būtu kādā apkopjamā stāvoklī, nevēlētos būt kādam par nastu, līdz ar to, protams, arī citu apkopšanu uzskata par kaut ko ļoti smagu (domājams, vairāk morāli, kaut gan citus aspektus arī nevar izslēgt). Vai te kāds teica "nogalinam visus, kuri nav derīgi sabiedrībai"?
Un, starp citu, es esmu bijusi tādā situācijā ar radinieku, kur cilvēks pats ir aizgājis prom no dzīves, jo apstākļi bija uzlikuši pārāk smagu nastu gan viņam pašam, gan radiniekiem. Tā kā mani vārdi nav nemaz tik attālināti no patiesības, vienkārši daudziem ir "pieņemamāk" dzirdēt to, ka visi slimie grib izārstēties, ka visus var izārstēties (pat ja ir pierādīts, ka nevar) utt. Realitāte ir skarba, citējot no "draugs nevis ēdiens" diskusijas daudzas meitenes.
1814
