Eitanāzija

Briesmīga diskusija, mati ceļas stāvus lasot,dažus komentārus, par sabiedrības iedalīšanu - noderīgajos un nespējīgos.

++++

Briesmīga diskusija, mati ceļas stāvus lasot,dažus komentārus, par sabiedrības iedalīšanu - noderīgajos un nespējīgos.

Nu, pēc šī visa pat grūti apelēt tiem krieviem, kas mūs sauc par nacistiem.

Nu, pēc šī visa pat grūti apelēt tiem krieviem, kas mūs sauc par nacistiem

Izrāvi vārdus no mutes!?

apelēt

oponēt

Interesanti, ko darītu ja nedod dievs piedzimtu slims bērns, musurā atstātu, jo redz manu dzīvi traucēs?!?

ir slimības, kas diagnosticējamas jau tad, kad bērns vēl puncī. apbrīnoju tās mātes, kas ar savu egoistiskumu laiž pasaulē slimus bērniņus un pēc tam slavē sevi televīzijā un avīzēs, cik viņas ir lieliskas, jo izvēlējās dzemdēt kroplu bērnu. varones saucās.
ja bērniņš piedzimtu slims un neko nebūtu zinājusi pirms tam, tad meklētu izejas, bet ja tādu nebūtu, tad necenstos uzturēt dzīvību mākslīgi.

Briesmīga diskusija, mati ceļas stāvus lasot,dažus komentārus, par sabiedrības iedalīšanu - noderīgajos un nespējīgos.

Man šķiet, ka daudzām šeit ir radikāli viedokļi tikai tāpēc, ka nekad dzīvē nav ne ar ko tādu saskārušās. Absolūtais vairums cilvēku, nonākuši tādā situācijā, rūpētos par slimo bez vārda runas, jo tā vienkārši vajag, tajā brīdī tu to saproti un tā ir vienīgā loģiskā rīcība.

ir slimības, kas diagnosticējamas jau tad, kad bērns vēl puncī. apbrīnoju tās mātes, kas ar savu egoistiskumu laiž pasaulē slimus bērniņus un pēc tam slavē sevi televīzijā un avīzēs, cik viņas ir lieliskas, jo izvēlējās dzemdēt kroplu bērnu. varones saucās.
ja bērniņš piedzimtu slims un neko nebūtu zinājusi pirms tam, tad meklētu izejas, bet ja tādu nebūtu, tad necenstos uzturēt dzīvību mākslīgi.

++

Man šķiet, ka daudzām šeit ir radikāli viedokļi tikai tāpēc, ka nekad dzīvē nav ne ar ko tādu saskārušās. Absolūtais vairums cilvēku, nonākuši tādā situācijā, rūpētos par slimo bez vārda runas, jo tā vienkārši vajag, tajā brīdī tu to saproti un tā ir vienīgā loģiskā rīcība.

Nevaru nepiekrist..

Atbalstu, bet tomēr jāuzmanās, lai kāds to neizmantotu ļaunos nolūkos.

+++

Atbalstu.

Taču tas ir individuāli jaizvērtē. Es zinu puisi, kuram šobrīd viss ir tik tālu aizgājis, ka ir akūtā leikoze. Atlikušais laiks, ko dzīvot aptuveni 8 - 15 gadi (vidēji). Vienu nedēļu mēnesī viņš guļ slimnīcā, kurā viņam dod zāles, tā mājās aizbraucot, bez sāpēm viņš izvelk nedēļu, otra nedēļa jau paiet sāpēs bet trešā ir mokas, kurās viņš knapi velk dzīvību, reizēm brauc ātrāk jau uz slimmnīcu, jo nespēj izturēt (kur gan viņu negaida vairāk kā šo nedēļu mēnesī). Viņš ir teicis,ka labāk gribētu, lai tas viss beidzas. JO LV zāles, kuras atvieglotu viņa ciešanas, netiek kompensētas un vispār LV nav lielākās daļas zāļu, kuras spētu palīdzēt. BET pasaulē vispār ir. Tikai dārgākas vai nepieejamas. Man ir žel,ka visu atlikušo mūžu viņš mocīsies, bet tīri cilvēcīgi es varu saprast viņa vēlmi aiziet.. JO cilvēks zina, ka zāles ir, tikai ne viņam. Un tāpēc lielāko daļu atlikuša mūža viņš pavadīs sāpēs, kuras ir tik trakas,ka kliegt pat nav spēka..

mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību

Dievs dod shiim jaunkundzeem nekad nenonaakt situaacijaa shada slimnieka situacija. Gribetu redzet,cik priecigas butu,ja savejie pagrieztu muguru sakot:"tu tapat nekam nederi!"



Par temu-esmu par,bet situacija ir ljoti jaizverte.

Man šķiet, ka daudzām šeit ir radikāli viedokļi tikai tāpēc, ka nekad dzīvē nav ne ar ko tādu saskārušās. Absolūtais vairums cilvēku, nonākuši tādā situācijā, rūpētos par slimo bez vārda runas, jo tā vienkārši vajag, tajā brīdī tu to saproti un tā ir vienīgā loģiskā rīcība.

nu tad es laikam neesmu absolūtais vairākums, vai arī absolūtais vairākums nav divas reizes piecu gadu laikā saskāries ar situāciju, kad tuvinieks būtu gatavs krist ceļos (ja vien būtu spējīgs saviem spēkiem piecelties), lai izbeidz viņa mocības un sāpes, kad vairs nepalīdz neviens atsāpinātājs un viss, ko viņš ikdienā redz ir 4 baltas sienas un raudoši radinieki. lūk šādu tekstu man iečukstēja ausī viens no maniem tuvajiem pāris dienas pirms aizgāja. todien man bija divejādas sajūtas. no vienas puses skumji, ka kāds aiziet no dzīves, bet no otras puses - viņam vairs nesāp.

bonbon- jā, ja zinātu ka mans ģimenes loceklis, tuvinieks vēlas dzīvot un baudīt dzīvi, jā es skrietu, darītu, koptu, runātos, vestu sabiedrība, visu ko spētu darītu, ja arī vajadzētu atlikt kādu savu vēlmi, bez ballītēm vēl neviens nav nomiris.

Neviens jau neliek viņiem pārtraukt, ja viņi vēlas cīnīties un dzīvot. Es domāju, ka nevienu, kurš vēlas cīnīties neviens ar varu netaisās eitanazēt. To veiktu tikai tiem, kas vēlas izbeigt savas ciešanas, nevis visiem, kas ir slimi vai mirstoši.

Atbalstu smagu slimību gadījumos, ja cilvēks izsaka tādu vēlēšanos vai gadījumos, kas cilvēks ir komā un dzīvo tikai tāpēc, ka ir pieslēgts sistēmām un ārsti gadiem nedod vispār nekādas cerības, ka kādreiz kaut kas varētu mainīties. Ja cilvēks cieš vai dzīvo tikai uz zālēm un saka, ka vēlas to izbeigt un nomirt mierīgi, nevis turpināt ciest ik dienas, gaidot, tad atbalstu, ka viņa vēlēšanās tiek īstenota. Nesaprotu, sakars šādai cilvēka, kurš cieš, vēlmes īstenošanai sakars ar nacismu vai kaut kādu dalīšanu derīgajos un nederīgajos. Taču, es laikam nespēju iebrauk cosmo loģikā.
Manuprāt, eitanāzijas veikšana notiek, kad slimais cilvēks PATS izsaka šo vēlmi, nevis kaimiņu Koļa izdomā, ka Annas slimo tanti vajag sūtīt uz eitanāziju.

To veiktu tikai tiem, kas vēlas izbeigt savas ciešanas, nevis visiem, kas ir slimi vai mirstoši.

āmen.

Manuprāt, eitanāzijas veikšana notiek, kad slimais cilvēks PATS izsaka šo vēlmi, nevis kaimiņu Koļa izdomā, ka Annas slimo tanti vajag sūtīt uz eitanāziju.

Eitanāzija iedalās pasīvajā un aktīvajā. Pasīvā eitanāzija būtu, ka ārsti pārtrauc dažādas ārstnieciskas manipulācijas, lai uzturētu pacienta dzīvību. Principā pasīvā eitanāzija notiek, tikai par to skaļi netiek runāts.

Aktīvā eitanāzija jau ir pacienta vai tuvinieku izteikta vēlme.

Starp citu, ļoti laba filma par šo tēmu ir "Mar Adentro" ar Havjēru Bardemu galvenajā lomā.

Lasot šo diskusiju, mani šokē, ka te izskan idejas par cilvēka likvidāciju (es nezinu, kā lai to savādāk nosauc), ja viņš kādam vairs nav ērts, tā teikt, nederīgs sabiedrībai. To es noteikti neatbalstu.

Es atbalstu eitanāziju pēc cilvēka paša vēlmes. "Rīgas laikā" pirms vairākiem gadiem bija interesants raksts par kādu klīniku Šveicē, uz kuru dodas tā saucamie nāves tūristi pēc pēdējā dzēriena. Cilvēks tiek pakļauts dažādām pārbaudēm, sarunām ar ārstiem, psihologiem, līdz tiek iedots gala lēmums, ka cilvēks ir bijis, veicot šo lēmumu, pie pilnas saprašanas un pats atbildīgs par izlemto. Tad tiek iedzerts šis nāvējošais dzēriens.

Manuprāt, to varētu ļaunprātīgi izmantot. Neatbalstu, ja kādam citam būtu iespēja izlemt par cilvēku (izņemot gadījumus, kad tiešām ir komā vai kā dārzenis, bet tas notiek arī tagad). Ja to vēlas pats un tiešām ir pamatots iemesls, ok.

Nesaprotu, sakars šādai cilvēka, kurš cieš, vēlmes īstenošanai sakars ar nacismu vai kaut kādu dalīšanu derīgajos un nederīgajos. Taču, es laikam nespēju iebrauk cosmo loģikā.
Manuprāt, eitanāzijas veikšana notiek, kad slimais cilvēks PATS izsaka šo vēlmi, nevis kaimiņu Koļa izdomā, ka Annas slimo tanti vajag sūtīt uz eitanāziju.

Still, ne jau par eitanaaziju Ance runaaja sakaraa ar tiem nacistiem, bet par to, ka dazhas meitenes teica, ka tad jau tik pat labi daunjus arii var eitanazeet un ka nav jau jeegas uztureet pie dziiviibas cilveeks, kas izjauc laimiigo dziivi veselajiem radiniekiem un to meiteni, kas teica, ka pashnaavnieki jau tikai kavee satiksmi, ja lec no tilta.


Es esmu par, bet tieshaam tikai ekstreemeos gadiiumos - veezha peedeejaa stadijaa, piemeeram.

Bet es negribeetu buut tas aarsts, kas cilveekam ieshpricee to peedeejo indes devu. Tas tomeer liekas tik briesmiigi...