Eitanāzija

Cik esmu redzējusi mirstošus cilvēkus.. viņos vairāk manāms izdzīvošanas instinkts.. vēlme cīnīties par dzīvību.. nevis to pārtraukt. Arī jautājums.. kāds ir psihiskais stāvoklis personai, kas vēlas eitanāziju..

Kāpēc jāauklējas ar kādu, kas ir nolēmis pēc stundas neeksistēt? Tas uzbļāviens nav nekas, silta lietus pile okeānā.

Nu gan. Tās pašas depresijas iespaidā var iegrimt pilnīgā emocionālā bedrē un domāt, ka ka nevienam tevi nevajag un tāpat no tavas dzīves nav nekādas jēgas. Bet tas ir pārejošs stāvoklis. Diemžēl ne visi no kārtējās tādas bedres tiek laukā.

Atbalstu, bet tikai tiešām smagos gadījumos, kad dzīvot kļūst cilvēkam mokoši un tāda ir viņa griba.

Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi.

Jā, mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību. Slima domāšana, kas var izvērsties par šīs iekārtas izmantošanu savtīgos nolūkos.

Atbalstu.

Absurds! Ne tev lemt, kurš dzīvo pilnvērtīgi un kurš ne. Redzu, ka tev nav sajēgas par to, ko tikko uzrakstīji. Bērni, ar dauna sindromu, spēj gūt jaunas zināšanas un darīt lietas,ko jebkurš normāls cilvēks var,vienkārši ar viņiem ir ļoti jānodarbojas, jo pielec lēnāk! Tas ir smags darbs,bet viņi ir daļa sabiedrības.

Es neteicu ka tagad jāveic eitanāzija visiem, kas ir slimi. Tas bija kā piemērs, ka ja cilvēkam ir grūta dzīve, un viņš pats, vai gadījumā, ja pats par to nespēj spriest, to izvēlas tuvinieki. Protams, tieši gadījumā ar dauna sindromu, viņš ir tāds pats cilvēks kā visi citi, bet es runāju par to, ka dzīve ir grūtāka, un daļa sabiedrības uz neārstējami slimiem skatās kā uz aprūtinājumu vai ko tādu, un lai spētu dzīvot, vienmēr blakus jābūt ģimenei, kas par tevi rūpējas un ziedo savu dzīvi.

Bērni, ar dauna sindromu, spēj gūt jaunas zināšanas un darīt lietas,ko jebkurš normāls cilvēks var,vienkārši ar viņiem ir ļoti jānodarbojas, jo pielec lēnāk! Tas ir smags darbs,bet viņi ir daļa sabiedrības.

Tieši tā. Dauna sindroms jau nu tiešām nebūtu tas, kurš būtu jānoraksta. Man kaimiņos dzīvo vīrietis ar šo slimību. Kopš viņu ved uz dažādām nodarbībām, viņš ir ļoti mainījies uz labo pusi. Ar šādiem cilvēkiem vienkārši ir jāstrādā.

Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi.

Piekrītu, es negribētu ziedot savu dzīvi un brīvo laiku, katru minūti, lai visu laiku ņemtos ap kādu un nesagaidītu, lai kāds cits tā ņemtos ap mani un ziedotu sevi, ja, tputputpu, kaut kas atgadītos.

Atbalstu, bet tad, ja katrs gadījums tiek izsvērts. Piemēram, ja cilvēkam ir smaga slimība un dienas paiet mocībās, sāpēs, tad esmu par to, ka ja viņš vēlas izbeigt ciešanas, viņam tās izbeidz.

Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi.



Piekrītu, es negribētu ziedot savu dzīvi un brīvo laiku, katru minūti, lai visu laiku ņemtos ap kādu un nesagaidītu, lai kāds cits tā ņemtos ap mani un ziedotu sevi, ja, tputputpu, kaut kas atgadītos.

+++

Jā, mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību. Slima domāšana, kas var izvērsties par šīs iekārtas izmantošanu savtīgos nolūkos.

Es runāju par atsevišķiem gadījumiem, nevis par to, ka tagad visiem ir jādomā tā: aj, viņš ir slims, kāda jēga man te kautko ņemties, vienkārši ņemšu un iemidzināšu viņu.

Varbūt ne tā izteicos, saproti kā vēlies.

No ezotērikas viedokļa neatbalstu, bet no cilvēcīgā skatu punkta kā kurā gadījumā.

Cilvēkiem kuriem ir garīgās atpalicības- noteikti nē, tie kas domā ka vajag atbalstīt manuprāt paši ir vairāk slimi kā šie cilvēki. Tādi cilvēki ir lai mācītu sabiedrību: būt cilvēcīgākiem, ne egoistiem.

Neatbalstu arī eitanāziju lielākai daļai nelaimes gadījumu sava stulbuma pēc, ja brauci dzērumā un kļuvi par invalīdu, tad dzīvo ar sekām kuras pats radīji.

Atbalstu. Cilvēkam ir jābūt izvēlei, kad aiziet, ja ir ļoti liels vecums un kāda slimība, kas viņu moca lidz vājprātam. Pati tādu cilvēku zināju, pēdējo gadu vai divus to tik runāja, kad beidzot tas murgs beigsies, kad beidzot nomirs. Viņš to tik ļoti gaidīja, ka nevarēja pat sagaidīt to dienu, kad beidzot nomirs. Tas gan man, gan apkārtējiem bija sāpīgi, šo visu laiku to klausīties. Tā kā esmu par eitanāziju, lai cilvēks aiziet, kad ir tam gatavs, nevis lai mocas un gaida to.

Cik esmu redzējusi mirstošus cilvēkus.. viņos vairāk manāms izdzīvošanas instinkts.. vēlme cīnīties par dzīvību.. nevis to pārtraukt.

Neviens jau neliek viņiem pārtraukt, ja viņi vēlas cīnīties un dzīvot. Es domāju, ka nevienu, kurš vēlas cīnīties neviens ar varu netaisās eitanazēt. To veiktu tikai tiem, kas vēlas izbeigt savas ciešanas, nevis visiem, kas ir slimi vai mirstoši.

Kāda jēga tuviniekiem mocīties un ziedot savu dzīvi lai rūpētos par cilvēku, kurš tāpat nespēj dzīvot pilnvērtīgi.

+1
Dzīve ir tikai viena un es neesmu tik pašaizliedzīga un upurēties gatava, lai varētu ziedot savu dzīvu un savu jaunību, lai rūpētos par kādu, kas nav spējīgs un nekad nebūs spējīgs dzīvot pilnvērtīgi. Es arī nevēlētos kādam citam atņemt dzīvi, liekot rūpēties par mani, ja es būtu tā, kas nebūs spējīga pilnvārtīgi dzīvot.

Jā, mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību. Slima domāšana, kas var izvērsties par šīs iekārtas izmantošanu savtīgos nolūkos.

Turklāt, tfu tfu tfu, bet gadījumā, ja tavam tuviniekam būtu šī slimība, tu vari likt roku uz sirds un apgalvot, ka ziedosi savu dzīvi, aizmirsīsi par sevi tikai tāpēc, lai varētu par viņu runāties? Šaubos. Tādi cilvēki ir, un es apbrīnoju to nesavtību no viņu puses, bet ne katrs to spēj. Kā jau teicu, tās būtu mocības abiem. Vai arī gadījumā, kad vēža slimnieks pēdējās nedēļas guļ ar novājinātu organismu, cieš sāpes un kuru uztur ar sistēmas palīdzību un tuvinieki tajā noskatās, tu eitanāzijas izmantošanu arī uzskatītu par savtīgu nolūku?

runāties- rūpēties.

Jā, mani vairāk šokē tas, ka te tiek domāts nevis par slimo cilvēku, bet par apkārtesošo labklājību. Slima domāšana, kas var izvērsties par šīs iekārtas izmantošanu savtīgos nolūkos.

Man liekas, gadās arī tā, ka tam slimajam cilvēkam arī nepaprasa, vai viņš grib "dzīvot"- kārtējo operāciju, kārtējo procedūru, kura neko nedod utt. To "dzīvošanu" grib slimā radinieki, jo ir savtīgi egoisti un domā par to, kādas sāpes izjutīs, kad slimais nomirs.
Katrā ziņā es labāk mirtu nekā mocītos ar kaut ko, ko nevar izārstēt vai tml. un bojātu dzīvi (fiziskās un morālās sāpes, finansiālie līdzekļi) gan sev, gan vēl citiem ilgā laika posmā, lai gan viss tāpat beigsies ar nāvi.

bonbon- jā, ja zinātu ka mans ģimenes loceklis, tuvinieks vēlas dzīvot un baudīt dzīvi, jā es skrietu, darītu, koptu, runātos, vestu sabiedrība, visu ko spētu darītu, ja arī vajadzētu atlikt kādu savu vēlmi, bez ballītēm vēl neviens nav nomiris.

Interesanti, ko darītu ja nedod dievs piedzimtu slims bērns, musurā atstātu, jo redz manu dzīvi traucēs?!?

Man liekas, ka eitanāzijai vajadzētu būt opcijai vismaz tajos gadījumos, kad ir skaidrs, ka slimība nav ārstējama. Piemēram, pēdējās vēža stadijās, kad cilvēks pamostas tikai, lai palūgtu pretsāpju zāles. Tās taču ir mokas gan pašam slimniekam, gan pārējiem, kuriem jānoskatās uz to.

Piesaukt šādos gadījumos Dievu vai karmu, manuprāt, ir muļķīgi. Sāpes un nāve ir reālas, pierādītas lietas ar kurām arī cilvēkiem vajadzētu tikt galā, nevis sēdēt un filozofēt par teorētiski pastāvošu augstāku radību, kura varētu nosodīt cilvēka izvēli.

Briesmīga diskusija, mati ceļas stāvus lasot,dažus komentārus, par sabiedrības iedalīšanu - noderīgajos un nespējīgos.