Minimālisms vs. mantu kults

Laba lieta, lai tiktu vaļā no mantām ir vajadzība pārvākties uz mazāku dzīvokli - var atbrīvoties no milzum daudz lieko štruntu!
Jāatzīst, ka arī es "izsviešanas" brīžos (kas nereti nemaz tā pa īstam neseko) kļūstu domīga un sentimentāla, bet dažreiz, vienreiz divreiz gadā man uznāk tāda totāla vēlme pēc svaiguma istabā un es izrevidēju pilnīgi visu, bez bēdām izsviežot ārā to, ko nevajag. Te viena pareizi teica - ja savajadzēsies, var nopirkt no jauna (un tad tā lieta varbūt arī daudz vairāk redzēs sauli) vai aizņemties.
Drēbes man ir daudz, bet ja kāda nepatīk, tad tai arī nav lemts ilgs mūžs manā skapī. Labi, ka tagad ir "Otra Elpa", uz kurieni var aiznest. Un ja ir kaut kas, ko ļoti žēl sviest ārā, uzkarinām vai pieliekam blakus atkritumu konteineriem - ir bomzīši, kas savāc.
Bet vispār ir viena lieta, ko nekad cenšos nesviest ārā - grāmatas. Tās man ir galīgi ne-minimāli un man patīk tās rindas, kaudzes, grēdas...

Un ja kādas mantas ir ļoti daudz, vienmēr jau var kaut ko interesantu izdomāt, kā tās pielietot. Kaut ko izgatavot, pārtaisīt, nokrāsot, salīmēt..
Manai brāļasievai arī ir ļoti daudz mantu (tiesa, dzīvoklī ir vesela istaba atvēlēta tieši neizkrautām mantām un kastēm), taču viņa tās izmanto, cik spēj - piemēram, maina galdautus, traukus.. Viņai tās lietas rotē visu laiku. Vienmēr par to brīnos - prast likt lietām dzīvot atkal un atkal, izmantot tās gaumīgi, īstajā vietā un laikā.

Pirms pāris gadiem sapratu ka kvalitāte pirms kvantitātes. Skapis ir mazs, bet tajā ir ļoti kvalitatīvas drēbes, kuras drīzāk apnīk nevis saplīsts, izdil vai izstaipās.
Bet ja neņem vērā apģērbu, bērnībā biju tāda mantu vācēja, kurai vajadzēja visu, un tad kastēs glabāju. Kad bija uznācis depresīvs moments, ar asarām acīs sev jautāju, kam man tas viss, un no mājām pazuda viss liekais. Tagad vairs neko nekrāju, un ne mirkli nenožēlu ka esmu ko izmetusi.

negribas vēl vairāk palielināt pasaules milzu atkritumu kalnu

nav obligāti jāmet miskastē. Ziedo labdarībai, vienmēr būs kāda ģimene, kurai tavi "atkritumi" noderēs. Un ja vēlāk gribēsi sev pārmest par to ka izmeti ko vajadzīgu, tad varēsi sev atgādināt ka atdevi to kādam kam tas vairāk vajadzīgs

Man patiktu sevi uzskatīt par saprātīgu krājēju :D Mantu man ir daudz, ja runājam par drēbēm, kosmētiku un tamlīdzīgi. Bet man nav problēmu izrevidēt mantas un ik pa laikam daļu no tām izmest vai atdot. Ja redzu, ka kādu lietu neesmu lietojusi jau ilgi un, visticamāk, tuvākajā laikā tas arī nenotiks, tad bez žēlastības lidinu laukā.
Pēdējā laikā gan mēģinu pirkšanai vairāk pieiet ar prātu. Bija laiks, kad bezjēgā pirku kosmētiku, bet tagad cenšos nopirkt pa vienai kvalitatīvai lietai un atbrīvoties no lētākajām alternatīvām. Ironiski, bet tas sanāk krietni lētāk :D

amanda_l - Man nav konkrētas sistēmas, laikam rītdien jāsāk šo to izmest, jo skatos ka man ar katru nedēļu parādās jauni krāmi.. Plaukti un atvilknes visur ir kkas nevajadzīgs bet tajā pašā laikā domāju kā lai izmet.. nedaudz žēl :D

man patik minimalisms, bet ir mantu kults. neko nevaru izmest ara, liekas, ka vajadzes, noderes un nozelosu ka izmetu :D

the_one, savā ziņā, jā, bet nav gluži tā, ka ieraugu kaut kādu muļķīgu mantu un pērku. Parasti ir kaut kāda vajadzība vai pasākums. Esmu mēģinājus dažas reizes meklēt lietotas mantas, bet tas aizņem daudz laika - atrast, sarunāt abiem pieņemamu tikšanos, ja vēl ir kas tāds, kas jāmēra, tad atrast, kur to darīt. Beigās sanāk, ka laiks spiež un jāpērk vien jauns.


Madžulis, kā Tu uzturi sistēmu? :D Es tagad domāju, vai sākt dot prom mantas vai arī izdomāt kādu efektīvaku sistēmu.

Ja paskatos apkārt, šķiet ka ir tik daudz kā nevajadzīga.. Bet izmest nevaru, tā pati problēma liekas ka ja izmetīšu tad pēc neilga laika savaidzēsies :D

Ance, ja Tu visas tās kurpes arī izmanto un lieto, tad jau tas nav nekas traks.

Jā, nu, diemžēl tā gluži nav.

amanda, man liekas,ka tu esi spontāna pirceja. Piemēram man nekad neienāks prātā pirkt kādu trenažieri,jo es zinu,ka neesmu mājās sportotāja+reāli man nav kur glabāt lielas lietas. Es sākotnēji izvērtēju,vai man vajaga konkrētu mantu.

Navigator, man vienmēr bijis kaut kā neērti to darīt, jo nekad nezinu, cik būtu adekvāta cena par, piemēram, vienu reizi lietotu mantu. Varētu vēl iemainīt, bet, kad vienreiz mēģināju, pretim man varēja piedāvāt tikai lietas, kas manu nu nepavisam nebija vajadzīgas, rezultātā būtu tie paši putekļu krājēji.

amanda_I ja tev žēl naudiņu samaksāto par tām lietam, tu jau vienmēr vari pārdot.
Bet man īsti nav tādu lietu, ja es ko lietoju, es to lietoju.

Ko darat, ja ievajagas kaut kādu lietu uz kādu vienu pasākumu vai retu reizi? Piemēram, kaut kāds slēpošanas tērps vai bumba vai koferis vai vēl kaut kas specifisks, ko katru dienu nevajag. Meklējat pie paziņām vai pērkat par spīti tam, ka krās putekļus pēc tam?

Ance, ja Tu visas tās kurpes arī izmanto un lieto, tad jau tas nav nekas traks. Man ir ļoti daudz kedveidīgi apavi, bet tas mani nekaitina, jo reali visus arī lietoju uz maiņām. Kaitina, ka skapis piebāzts ar augstpapēdenēm, kuras veikalā likās ērtas.

Ciest nevaru visādas figūriņas, svečturīšus, rāmīšus un tamlīdzīgus mēslus, tos bez žēlastības metu ārā, pat tad ja dāvināts. Man ļoti nepatīk muļķīgas lietas mājās.

Esmu apaugusi ar lupatām, t.i., drēbēm. Atceros, ka tad, kad vecāki pirka drēbes, man bija vieni džinsi, kādas 3 jakas un kaut kādi topiņi. Tagad pati varu sev nopirkt, to, kas patīk, tāpēc skapī stāv 5 identiski džinsi, 7 baltas blūzes ar mazliet atšķirīgiem fasoniem. Jāmēt jau ārā kaut kas, skapis pārbāzts, bet visu laiku doma - a ja nu noder?! :)

Man nepatīk mantu kalni, taču daudzas lietas žēl ārā mest, ja nu kādreiz noder. Tāpēc viss, ko es pašlaik neizmantoju glabājas gultu veļas kastēs... :D Ir kaudzēm ķermeņa losjonu, taču tikai viens atrodas ārpusē un tā ir ar daudzām lietām, arī matu taisnotāju, fēnu, lokotāju, gofri glabāju tur. Tur ir viss.

Tāpat kā nesaprotu meitenes, kuras valkā 5 mazas zelta ķēdītes un 4 šaurus gredzentiņus. Vai patiešām pareizāk nav iegādāties biezu, smagu un skaistu ķēdi un vienu elegantu gredzenu? Tas bija retorisks jautājums.

Ignorēšu piebildi un tomēr atbildēšu. Tas, starp citu, var būt arī gaumes jautājums. Es gan rotāties ar dārgmetāliem nemīlu, bet manā gaumē noteikti vairāk būtu "4 šauri gredzentiņi" nekā viens liels, nemaz nerunājot par smagām zelta ķēdēm.

Uz tēmā ietverto jautājumu vispār nepratīšu atbildēt. Runājot tieši par apģērbu, man laikam ir izveidojies īpatnējs stils, kas varētu liecināt par maksimālismu, nemaz nerunājot par manu atkarību no apavu iegādes, bet tā jau ir teju psiholoģiska novirze un es to atzīstu. Tajā pašā laikā ar lietām aizkrautas telpas man nepatīk, tāpēc parasti dzīvoju tādā salīdzinošā askētismā. Man gan ir sapnis par milzīgu personīgo bibliotēku, to gan, diemžēl, neuzdrošinos īstenot, kamēr neesmu vismaz vidēji lielas privātmājas iedzīvotāja, kurā šim mērķim būtu iespējams atlicināt veselu telpu.

Vienmēr, ja vajag kaut kādu specifisku lietu priekš kāda pasākuma vai kaut kā, ko gribu pamēģināt, sākumā painteresējos paziņu lokā, vai kāds var aizdot. Bet visbiežāk tāpat nākas nopirkt un rezultātā veidojas krājumi ar it kā labām, bet ne īsti vajadzīgām lietām, ko ievajagas varbūt reizi 2 vai 5 gados.

Piemērs no šīs vasaras. Sporta inventārs, kas gadiem nav aiztikts, visu laiku tik paskatos un nopūšos, nu roka neceļās aizvākt. Pēksņi paziņa kaut ko ieminās, ka taisās pamēģināt to un to sporta veidu, būs jāpērk to un to. Es: neeee, nepērc, es iedošu. :D

Queen, es arī, bet, ja pēkšņi kaut ko ievajagas, tad atrast pareizo plauktu vai kasti ir vnk nereāli grūti. :D Un beigās sanak bardaks.

Patīk minimālisms. Daudzas mantas bez žēlastības bieži sviežu ārā, ja nelietoju, nepatīk.
Manā sapņu guļamistabā būtu tikai gulta un divi nakts skapīši, viss vairs nekā.