Kas to vairs atceras. Tik zinu, ka instruktors man jau pēc obligāto stundu nobraukšanas teica - ej uz eksāmenu. Bet man pašai bija bail un es tik turpināju vizināties ar instruktoru. Ļoti patika mans instruktors, visas braukšanas nodarbības bija tāda viegla pačalošana par dienas notikumiem, pasmiešanās, nu ļoti neformāls pasākums, kas atviegloja visu braukšanas apgūšanu. Kad instruktors saprata, ka nu nav mums vairs ko kopā vizināties, jo viņš vispār vairs neko nemāca un nerāda jaunu, tad vnk pateica, viss, es tevi vairs neņemšu, ej beidzot uz eksāmenu. Tad arī gāju un noliku.
Man laikam labākā mācība, automākslas apgūšanā bija pašas izraisīta grāvī iebraukšana. :D Ar tēti ziemas laikā izdomājām, ka varētu pavizināties. Man bija bijusi tikai !!1!! braukšanas nodarbība, un līdz tam pie stūres vispār nebiju sēdējusi. Un tā mašīna ņem un krustojumā nevis iegriežas, bet ieslīd taisni grāvī. Pats trakākais, ka pēc mašīnas izvilkšanas no grāvja, pašai (vienatnē) bija jāaizstūrē auto līdz mājām, jo tētis taču aizdzina traktoru... Dooh. Rokas dreb, kājas trīc, asaras birst, bet aizbraucu. Kopš tā laika stūrēju bez starpgadījumiem un aizķeršanās.