Man arī greizsirdības tēma bija aktuāla attiecību pirmo pus gadu - un manā gadījumā tas bija ļoti pamatoti. Es okšķerēju drauga skype, īsziņās, sociālo portālu profilos un ar to visu ļoti čakarēju sev nervus. Darīju to, jo neuzticējos viņam. Tieši domāju - ko es teiktu ja viņš mani pieķertu - un uzreiz atbilde gatava: "Es tev neuzticos!" Manā situācijā arī bija aktuāla viena tāda mana puiša "draudzene". Domāju, ka, ja viņu simpātijas būtu bijušas abpusējas, tad es ar viņu tagad noteikti nebūtu kopā. Meitenei šis puisis nepatika, es to zināju, bet kaitināja, ka viņš viņai pievērš tik daudz uzmanības. Viņam viņa patika jau krietnu laiku pirms iepazināmies. Gāja traki - ar visām skriešanām prom un strīdiem "es vai viņa". Tad kaut kas mainījās puiša uztverē un viņš viņu pilnībā izgrieza no savas dzīves. Kopš tā visa ir pagājuši 3,5 gadi. Joprojām esam kopā, taču es savu brunču mednieku esmu pāraudzinājusi un 100% varu teikt, ka viņš mani nekrāptu. Uz visu atskatoties tagad domāju par to kāda gan es biju maza muļķe un mazohiste. Bet nu ir tā kā saka "Žogam ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri". Mīlēju viņu, baidījos pazaudēt un galu galā tagad viss šajā jomā ir labi. :) Tagad pats ļoti rūpējās, lai es nepalieku greizsirdīga - visu laiku skatās vai tik es neskatos ar šķību aci. Tagad viņš pats ir daudz greizsirdīgāks nekā es. Ja bārā parunāšos ar nepazīstamu puisi, tad uzreiz atnāks un aiztrenks prom :D