Kā Jūs būtu rīkojušās/rīkojušies?

Paldies dievam, muusu pusee ir tikai viena diedelniece.
Tante, ap 60 gadiem. Mazpilseeta kaa jau mazpilseeta-visi visus zina. Muuzhiigi prasa 0.20 santiimus. Neesam devushi, jo zinam,kam vinjai vinjus vajag. Lai padzirdiitu deelu-bezdarbnieku un sevi.
Citreiz naakot no darba, skatos, ka shitaa tante jau mani ieraugot, lec fiksi paari ielai. Da zinu, ko vinja man prasiis. Ausiis man austinjas, un pat austinjas neiznjemot pateicu-MAN NAV!
Besij aaraa.
Tpc paldies dievam, pie mums nav ubagotaaju.

Man ir gadījies stacijā tā, ka sieviete ar bērnu ratos nak un stāsta, ka nozagta somiņa, nav naudas, nevarot bērnu aizvest mājās. Es jau iznemu savu maku, vēršu vaļā, pēkšņi pamanu, ka viņai zem ratiem, grozā somiņa stāv. Es saku, re ku jums ir soma!! šī uzreiz ātrā solī stūmās prom, nokaunējās.

Nevienam nekad neko neesmu devusi. No vienas puses zeel kaadu, kurs tiesaam ir bezizejas situaacijaa, bet no otras puses nevajag paardziivot par to, ka neiedevi prasiitos centus. Es varu paliidzeet savaadaak, netiesi, neko neafiseejot un uz ielas nevienam neko nedodot. Veelaak nav garantijas pat tam, ka kaads tev paliidzees, piemeeram, apmaldoties. Es piekopju iztureesanaas veidu - kaa tu man, taa es tev, visi ir apmierinaati!

Skatoties uz visiem ubagotājiem (it īpaši veciem cilvēkiem) pārņem žēlums, tomēr jau sen ir zudis ticamības moments. No vienas puses liekas pieņemamāk iemest pāris centus tam, kurš prasa, nevis veikt pārskaitījumu izmantojot, piemēram, ziedot.lv. Tomēr, ja redzi to cilvēku dienu no dienas prasot naudu, tad top skaidrs, ka tas ir sava veida bizness un kaut kur tas žēlums pagaist.

Visai interesanti man ir gadījies centra McDonalds ēstuves otrajā stāvā, kur viena čigāniete uzstājīgi lūdza naudu, un, kad saprata, ka tiek ignorēta, tad stāvēja pie galdiņa un ar savu skatienu mēģināja sēdošos iznīcināt. Nonākot uz pirmo stāvu, varēja redzēt visu viņas ģimeni kuplā skaitā mielojoties. Vismaz skaidrs, kādam mērķim nauda ziedota.

Ja man ir, ko iedot, un rodas sajūta, ka jādod, tad ieberu kādu naudiņu lūdzējiem. Tas, kā nauda tiek izlietota, ir uz lūdzēja sirdsapziņas. Vismaz man nerodas tāda sajūta, ka esmu tikusi apkrāpta.Vienreiz puika prasīja naudu maizītei, es piedāvāju nopirkt, un viņš tik tiešām nāca uz veikalu un gaidīja, kamēr to viņam nopirku, tā ka...

No otras puses, reiz aplaupīja vienu manu paziņu - laupītājs izrāva somiņu, līdz ar to viņa palika citā pilsētā bez iespējām piezvanīt un tikt mājās. Tad nu viņa bija cilvēkiem uz ielas lūgusi pāris latiņus biļetei, bet neviens viņai negribēja palīdzēt. Toreiz, par laimi, viņa satika paziņu, kas aizveda mājās, bet kopš tā laika viņa nevienam vairs neziedo.

Tā pavirši atceros, bet pāris gadus atpakaļ, septembrī, sieviete pienāca klāt un palūdza latu (laikam?), jo transportam uz mājām galīgi nepietiekot - neatminos, vai nozagts maks bija vai kas. Protams, iedevu arī. Labi ģērbta, es pat teiktu - ofisa cilvēks. Atceros, ka man pat žēl palika, jo visādi čē pē var notikt ar jebkuru.

Vēl kādu brīdi pa centru ganījos, tad redzu - šī pērk no ielu tirgotājiem lielo ekselences saldējumu :D, un pēc tam vienam citam garāmgājējam atkal prasa latu ceļam.

Nenoturējos - piegāju klāt un teicu, vai tad jums to latiņu nevajadzēja mājās braukšanai, nevis XXL saldējumam?
Viņa paskatās uz mani kā uz zemāku vienību un augstprātīgā tonī paziņo - "es taču neiešu mocīties karstumā" (jāpiebilst, ka toreiz vēl nodomāju - ārā taču riktīgs rudens). Kopš tā laika, ļoti, ĻOTI izvērtēju, kam dot.

Dazhreiz iemetu naudu muzikantiem.
1x veca tante prasiija maiziiti. Nopirku. Peec tam ilgi paardziivoju, ka nenopirku kaadu desu un sieru, jo taa ome gandriiz saaka raudaat par to maiziiti.
Taapat 1x tirguu bija puika. Kaadi 8 gadi. Un vinjam plavas pukjiites rokaas. Prasu pa cik?saka, ka 20sant. Vinjam bija 3 pushkji. Es iedevu 2 ls un teicu, lai skrien uz maajaam. Tas beerns bija tiik prieciigs.
bet ir bijis, ka prasa visadi bomaari. Un peec tam saak bljaut, ka vinjam gruuti.1x ljoti pikti atbildeeju, jo tas konkreetais bomaars man jau kaadu tresho reizi prasiija naudu.

bomārs :D
bet nu jā, pat tirgū dažreiz sēž malā bērns un pārdod kaut vai ogas. pašai vajadzēja vien 2kg zaptei, skatos daudz nav palicis viņiem, saku , ka paņemšu visu. Tādi priecīgi palika, tur sāka runāties, uzmanīgi ielika divos vai pat trijos maisiņos, lai nenosmērējos un nesaplīst pa ceļam. Pārdeva jāsaka gan lētāk nekā tantes apkārt. Atceros vēl viena iet garām, pienāk, prasa pa cik ogas, sīkie tādi priecīgi saka, ka nav vairs, visu pārdevuši. Tā varbūt nebija tāda ubagošana, bet pārāk lepni ģērbušies arī viņi nebija. Kaut vai sīkie saldējumu vai ko paši sev gribēja nopirkt, tāpat bija sēdējuši visu dienu un pārdevuši. Protams, kāda teiks, ka vecāki šos nolikuši, lai iežēlina un ātrāk pārdod. Pēc tam gan domāju, ko ar tām 2x vairāk ogām darīt. ;D

Es pati izvēlos,kam palīdzēt. uz manis neiedarbojas -man naudas šim un tam....esmu iemetusi naudu muzikantiem, jo viņi vismaz citus priecē ar skaistu mūziku, dziesmām un kaut ko dara.
Man patiešām nepatīk tie,kuri vēl skrien maz vai pakaļ...Zinu vienu vecenīti,kura mūždien stāv ar puķēm ,katru dienu raud un skrien katram otram ar puķēm pakaļ. Tā kā nevarētu normāli tirgot puķes, vai arī bez asarām katru dienu tirgot puķes, vai arī prasīt naudu..
Esmu iedevusi arī naudu pensonāram, jo pie kases redzēju,ka sagrabināja pēdējo naudu par maizīti..palika ļoti žēl.
Vispār dzīvoju pēc principa-vispirms jāskatās ,kuriem tuvākajiem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība - radiem , draudzenēm, paziņām, kaimiņiem un pēc tam tik svešiem cilvēkiem.
Man vispār nekaunīgi liekas,ja jauni cilvēki, vai arī vīrieši labākajos gados man prasa naudu. Vēl pie tam 1EUR...tad gribas iebļaut sejā- kas es piem. 30minūtes darbā ,vai arī stundu strādāju par velti,lai Tev vecim ap 36 gadiem dotu naudu..Vienmēr jāpatur prātā,ka mēs paši pelnam to naudu, kā pūlamies darbā...un kam viņu dot..protams,ja ir liela alga, tad varbūt arī var mētāties ar 1EUR tur un vēl tur.
Par pensonārēm. Man parasti prasa naudu krievu veciņas,kuras pat latviski neko nevar paprasīt un nesaprot. Kāpēc man viņām dot savu naudu, ja viņas visu mūžu te dzīvo nemāk valodu un vēl apdirš Latviju un latviešus?
Vispār ar paziņām arī jābūt uzmanīgiem..jo ir gadījies palīdzēt, dod naudu ,produktus un beigās izrādās,ka nemaz tik traki nav kā stāsta un daudz kas ir piedomāts klāt. priecājos,ka nebija nekādas lielās summas, bet tāpat vienu reizi iedod 25EUR, citu -15EUR.., nopērc produktus, ieskaitīju kredītu mob..
Es vairāk esmu tendēta uz tādu palīdzību,ka mēģinu palīdzēt atrast darbu, ieskaitu kredītu mob., izšķirtu sludinājumus, jo ne visi māk atrast, māk apieties ar datoru..,sastādu ,aizsūtu otra vietā CV.
Ja kāds prasa naudu pārtikai, tad vislabākā taktika ir teikt-ejam kopā, esmu gatava Tev pārtikā iztērēt teiksim 15EUR un izvēlies,ko no tā visa vēlies. protams,ka nekādas cigaretes nebūs, nekāds alus nebūs,bet ja patiešām Tev vajag maizi, rīsus ,sieru vai tml.,tad esmu gatava palīdzēt..un nez kāpēc gandrīz visi pazūd un vairs nevienam neko nevajag un beigās pasaka godīgi,ka naudu bija vajadzīga cigaretēm...

man tik žēl,ka kādam cilvēkam patiešām būs vajadzīga palīdzība neviens neticēs dēļ tiem viltus prasītājiem.
1x pat svešam cilvēkam piedāvāju palikt pa nakti. kur prāts ne?:D

nelasīju visu diskusiju, bet padalīšos kā man reiz izgāja.
stāvēju rindā uz swedbank bankomātu centrā uz vaļņu ielas pretī coffee inn. priekšā bija vēl viens cilvēks, bet pie bankomāta trūcīga paskata sieviete. šī ieliek karti, pēc laika nolamājas un paiet malā. man priekšā stāvošais tikmēr iet pats ņem ārā naudu un dara savas lietas. es gaidu un skatos, ka tā sieviete izvelk telefonu un sāk aptuveni tādu sarunu: "dēliņ, paklau, man visu naudiņu no kartes parāda dēļ noņēmuši, nav palicis necik, lai tiktu uz mājām, vai tu lūdzu neatbrauktu man pakaļ?" dēls acīmredzot saka, ka nevarēs gan izrauties no darbiem, sieviete atkal sāk: "kā es tagad tikšu mājās? būs jāubago pie autoostas, lai sagrabinātu naudiņu" utt. sāk raudāt. tad šī sieviete pienāk pie manis un lūdz 5 eiro biļetei uz mājām sabilē. it kā esot braukusi uz rīgu kārtot savus dokumentus un tagad netiekot mājās. , es it kā šaubījos, bet nu tomēr iedevu, jo nu kā tad citadi sieviete tiks mājās, turklāt viņai rokās bija mapīte ar kaut kādām lapām iekšā.
nu labi, biju jau piemirsusi šo gadījumu, kad kādu dienu stāvu pie tā paša bankomāta un tā pati sieviete ar to pašu tekstu stāv un zvana "dēliņam". es, godīgi sakot, biju šokā! šī sieveite atkal man diedelēja naudu, neiedevu, protams, bet arī nesaņēmos neko aizrādīt. bet tomēr - pretīga rīcība no kundzes puses, man parāva lielu dusmu. tā kā uzmanaties! skumji, ka tagad vairs nevar ticēt pat kundzītei uz ielas..

boom
kur mazie tirgojas? zinu ,ka vienus mazos mamma sūta tirgot. nevar iet mājās ,kamēr viss nav pārdots..es no viņiem arī nopērku,kaut ko ,kaut gan tas nav nemaz plānots....1x nesu maisiņus,jo viņiem bija izbeigušies un nebija vairs ,kur ogas bērt...tik priecīgi bija:)

Atkarīgs no tā kāds cilvēks man pienāk klāt. Slims(fiziski - bez kājām vai rokām :( ) ,protams,ka došu,jo kur gan citur viņš var dabūt? Strādāt kaut vai lauka darbus jau viņš nevar. :( Veciem,vārgiem cilvēkiem arī man nav žēl. Taču stipriem jauniešiem? Nē! Lai beidz slinkot un sāk strādāt. Ja esi vesels - ej un dari. Pat ja ir pazudis maciņš,nu pasoļos ar kājām. ;)

Vienreiz viens 30 gadīgs čalis nāk diedelēt,piedāvājam darbu, a tas nekaunās teikt,ka vieglāk esot stāvēt uz ielas.

dorreen
viņa gan ir izdomājusi ticamu stāstu.

sniegpulksteniite
tas bija pirms gada vai diviem, neesmu vairs viņus redzējusi.

ja prasa naudu biļetei un ir laiks aiziet uz autoostu, tad arī var pateikt,ka iesi un nopirksi biļeti..un paskatīties kā reaģēs:D

ja prasa naudu biļetei un ir laiks aiziet uz autoostu, tad arī var pateikt,ka iesi un nopirksi biļeti..un paskatīties kā reaģēs

laba ideja! tas bankomāts man ir iecienīts, gan kādreiz satikšu savu "draudzenīti" vēlreiz, tad teikšu, ka man arī uz autoostu jāiet un ka nopirkšu viņai biļeti :D



bet vispār, tagad vienīgā reize, kad metu kādam naudiņu ir tā sieviete sarkanajā tērpā, kas dejo ar savu maģīti uz zemes pie savas mūzikas. un arī tikai tāpēc, ka tad, kad biju maziņa, tad man notika dziedāsanas nodarbības netālu no Līvu laukuma un viņa tur vienmēr dejoja uz ielas. prasīju omei naudiņu un skrēju viņai iemest kastītē. nezinu, vai tā ir tā pati tante tagad, bet tomēr kaut kādu nostaļģiju tas iemešanas process rada :)

Ar šādiem "diedelētājiem" pat sarunās neielaižos, nemaz nerunājot par naudas došanu!

+
Nevienu reizi neesmu lūdzējiem neko devusi, lai gan ik pa laikam prasa, sevišķi, kad iznāku no veikala.

Ļoti reti, kad dodu, drīzāk, ja dodu, tad tantiņām, kas kaut vai pašas plūktas puķītes tirgo, jo tie "lūdzēji" parasti lūdz arī nakamajiem garāmgājējiem, kas nevieš ticamības momentu....

vienmēr, kad pie manis kāds pienāk un jautā naudu es saku, ka man nav. Man vienmēr bail, ka es izņemšu maku no somas un man viņu izraus no rokām un aizskries :D vai kāds no kāda blakus krūma izleks, izraus un aizskries :D